Džeks Londons
NAMBOKS, MELIS
— Baidara, vai ne? Rau! Baidara gan, un tajā viens cilvēks, kas ar airi iras nemākulīgi.
Aiz vārguma un satraukuma drebēdama, vecā Bask- vahvana paslējās uz ceļiem un paraudzījās jūras klaidā.
— Namboks ar airi allaž apgājās nemākulīgi, — viņa, atmiņās kavēdamās, sapņaini murmināja un, ar roku aizēnodama acis pret sauli, vērās pār sudrabā virmojošajiem ūdeņiem. — Namboks allaž bija nemākulīgs. Es atminos …
Bet sievietes un bērni sāka skaļi smieties, un smieklos skanēja labvēlīga zobgalība; vecās sievas balss kļuva klusāka un klusāka, līdz pēdīgi lūpas kustējās bez skaņas.
Kugahs pacēla sirmo galvu no grebjamā kaula un sekoja viņas skatienam. Baidara turēja kursu uz krastu, kaut gan reizēm stipri novirzījās uz vienu vai otru pusi. Iekšā sēdētājs īrās vairāk ar spēku nekā ar veiklību, tāpēc krastam tuvojās līkloču līnijā, it kā izvēlēdamies lielākās pretestības ceļu. Kugaha galva atkal noslīga pār darbu — uz valzirga ilkņa, ko turēja starp ceļiem, viņš iegreba zivs muguras spuru — tādas zivs, kāda it nekad nav peldējusi pa jūrām.
— Droši vien tas cilvēks ir no kaimiņu ciemata, — viņš pēdīgi ieminējās, — viņš brauc pie manis mācīties izgriezt kaulā rakstus. Tas ir ļoti nemākulīgs cilvēks. Viņš nekad neiemācīsies.
— Tas ir Namboks, — vecā Baskvahvana atkārtoja. — Vai gan es nepazīšu savu dēlu? — viņa spalgā balsī noprasīja. — Es saku un teikšu vēclass="underline" tas ir Namboks.
— Tā tu esi teikusi jau daudzas vasaras, — kāda no sievietēm laipni pārmeta. — Tikko ledus izgājis no jūras, tu jau sēdi un vēro augām dienām un, tikko ieraugi kādu laivu, tā saki: «Tas ir Namboks.» Namboks ir miris, ak, Baskvahvana, un mirušie neatgriežas. Nav iespējams, ka mirušie atgrieztos.
— Namboks! — sirmgalve iebrēcās tik skaļi un skanīgi, ka visi ciematnieki satrūkušies paskatījās uz viņu.
Ar mokām Baskvahvana pietrausās kājās un steberēja pa smiltīm lejup. Viņa gandrīz paklupa pār bērneli, kas gulēja saulītē, un māte steidza mierināt raudošo mazuli, nikni lamādamās sirmgalvei pakaļ, taču tā nemaz neklausījās. Bērni, aizsteigdamies tai priekšā, drāzās lejup uz liedagu, un, kad cilvēks baidarā piebrauca tuvāk, gandrīz apgāzdams laivu ar kādu neveiklu aira vēzienu, bērniem sekoja arī sievietes. Kugahs nolika valzirga ilkni sānis un, smagi atspiezdamies uz spieķa, arī soļoja lejup, bet viņam pakaļ pa divi un pa trīs gausi slāja vīrieši.
Baidara sagriezās ar sānu pret krastu, un atplūstošās bangas ik brīdi draudēja to piegāzt ar ūdeni, taču viens no kailajiem puišeļiem ieskrēja ūdenī un izvilka laivas priekšgalu augstu krasta smiltīs. Cilvēks piecēlās kājās un, it kā ko meklēdams, pārlaida skatienu rindā stāvošajiem ciematniekiem. Netīrs, pagalam nonēsāts svītrains svīteris vaļīgi karājās ap viņa platajiem pleciem, ap kaklu kā jūrniekiem bija apsiets sarkans katūna lakatiņš. Ietērpu papildināja zvejnieka berete uz īsi apcirptās galvas, dun- griņi un smagi nemītas ādas zābaki.
Taču tik un tā viņš šķita apbrīnojama parādība šiem vienkāršajiem zvejniekiem no lielas Jukonas Deltas, jo tie, visu mūžu raudzīdamies Beringa jūrā, šai laikā bija redzējuši tikai divus baltos cilvēkus — tautas skaitītāju un nomaldījušos jezuītu priesteri. Viņi bija nabadzīgi ļautiņi, jo viņiem nebija ne zelta zemes dzīlēs, ne vērtīgu zvērādu pārdošanai, tāpēc baltie šeit nerādīja ne acu. Bez tam arī Jukona gadu tūkstošiem ilgi bija skalojusi jūrā sanešus no Aļaskas pussalas, līdz pēdīgi kuģi jau uzskrēja sēklī, kad zeme pie apvāršņa vēl nemaz nebija redzama. Tālab no purvainās piekrastes, ko saposmoja gari līči un apjoza neskaitāmu dūņainu salu arhipelāgi, balto cilvēku kuģi vairījās, un zvejnieku ciltis pat nezināja, ka tādi vispār ir pasaulē.
Kugahs, Ilkņu Grebējs, pēkšņi sāka steigšus kāpties atpakaļ, aizmetināja kāju pats aiz sava spieķa un novēlās zemē.
— Namboks! — viņš izsaucās, visiem spēkiem ķepurodamies, lai tiktu kājās. — Namboks, kuru vējš aizdzina jūrā, ir atgriezies!
Vīri un sievietes satrūkušies virzījās atpakaļ, bet bērneļi laidās mukt, izšmaukdami pieaugušajiem starp kājām. Vienīgi Opikvons turējās dūšīgi, kā jau pienākas ciemata vecākajam. Viņš paspēra soli uz priekšu un ilgi un vērīgi aplūkoja atbraucēju.
— Tas ir Namboks, — viņš pēdīgi paziņoja, un, no viņa balss noskaņas sapratušas, ka šaubu vairs nevar būt, sievietes šausmās iegaudojās un paskrējās vēl tālāk atpakaļ.
Svešinieka lūpas neapņēmīgi kustējās un brūnais kakls raustījās neizteiktu vārdu gūzmā.
— La, la, tas ir Namboks, — ķērca Baskvahvana, cieši raudzīdamās tam sejā. — Es arvien esmu teikusi, ka Namboks atgriezīsies.
— Jā, Namboks ir atgriezies. — Šoreiz ierunājās Namboks pats, pārlicis kāju pār baidaras bortu un stāvēdams ar vienu kāju krastā, ar otru laivā. Atkal rīkle tam raustījās un cilājās, tvarstot pēc aizmirstajiem vārdiem. Un, kad pēdīgi vārdi bija atradušies, tie skanēja svešatnīgi, bet indiāņu rīkles skaņas pavadīja lūpu spurkšķieni.
— Esiet sveicināti, ak, brāļi, — viņš teica, — brāļi no tiem senajiem laikiem, kad krasta vējš vēl nebija aizdzinis mani jūrā.
Viņš izkāpa smiltīs ar abām kājām, bet Opikvons at- vēcinājās no viņa ar rokām.
— Tu esi miris, Nambok, — viņš teica.
Namboks iesmējās.
— Es esmu trekns.
— Mirušie nav trekni, — Opikvons atzina. — Tu esi labi nobarojies, bet tas ir visai dīvaini. Vēl neviens cilvēks, kas sabiedrojies ar krasta vēju, pēc tam nav atgriezies gadiem pa pēdām.
— Es esmu atgriezies, — Namboks vienkārši atbildēja.
— Bet kas zina, varbūt tu esi ēna, tā Namboka gaistoša ēna, kurš kādreiz bija. Ēnas atgriežas.
— Es esmu izsalcis. Ēnas neēd.
Tomēr Opikvons šaubījās un mokpilnā nesapratnē berzēja ar roku pieri. Arī Namboks bija samulsis un, laizdams skatienu gar zvejniekcilts ļaužu rindu, nevienās acīs nelasīja laipnu apsveikumu. Vīrieši un sievietes čukstējās savā starpā. Bērneļi bikli zagās atkal atpakaļ, lodādami gar vecākiem, un suņi ar saboztu spalvu pieplakuši līda pie viņa kājām, aizdomīgi ošņādami.
— Es tevi esmu dzemdējusi, Nambok, un es devu tev zīst krūti, kad tu biji maziņš, — Baskvahvana žēlabaini teica, virzīdamās viņam tuvāk. — Un, vai nu tu esi ēna vai neesi, es došu tev ēst.
Namboks gribēja doties mātei klāt, bet brīdinoši baiļu un draudu kliedzieni viņu apstadināja. Viņš svešā valodā norūca kaut ko, kas izklausījās itin kā «velns parāvis», un tad teica:
— Es neesmu ēna, es esmu cilvēks.
— Ko gan kāds var zināt, ja runa ir par noslēpumainiem spēkiem? — Opikvons jautāja pa pusei pats sev, pa pusei cilts ļaudīm. — Mēs esam, un pēc viena elpas vilciena mūsu vairs nav. Ja cilvēks var kļūt par ēnu, vai gan ēna atkal nevar kļūt par cilvēku? Namboks bija, bet viņa vairs nav. To mēs zinām, bet mēs nezinām, vai šis te ir Namboks vai Namboka ēna.
Namboks atkāsējās un tad atbildēja:
— Vecos laikos, sen atpakaļ, tava tēva tēvs, Opikvon, ari aizgāja projām un vēlāk atkal atgriezās gadiem pa pēdām. Toreiz neviens viņam neliedza vietu pie ugunskura. Stāsta … — Viņš ieturēja zīmīgu pauzi, un visi saspringti gaidīja turpinājumu. — Stāsta, — Namboks atkārtoja, apzināti novilcinādams galveno, — ka Sipsipa, viņa klooch, esot dzemdējusi divus dēlus pēc viņa atgriešanās.
— Bet viņš nebija biedrojies ar krasta vēju, — Opikvons aizrādīja. — Viņš aizgāja uz to pusi, kur zemei sirds, un tas ir lietu dabā, ka pa sauszemi cilvēks var tikai iet un iet.