Namboks pazina savus cilts ļaudis un apzinājās, ka sapulces lēmums ir negrozāms. Tāpēc viņš ļāva sevi novest lejup līdz ūdens malai, kur viņu iesēdināja baidarā un iespieda viņam rokā airi. Kaut kur jūras pusē klaigāja noklīdusi meža zoss, un bangas sašķīda smiltīs, mīksti un dobji šalkdamas. Pār zemi un ūdeņiem klājās dūmakains mijkrēslis, un ziemeļu pamalē neskaidra un biedinoša gruzdēja saule, ietinusies asinssarkanā miglā. Kaijas lidoja zemu. Pūta skaudrs un auksts krasta vējš, un melnie mākoņu vāli aizmugurē solīja skarbu laiku.
— No jūras tu atnāci, — Opikvons pravietiski skandēja, — un atpakaļ jūrā tev jāaiziet. Tad atkal iestāsies līdzsvars un viss nokārtosies pēc likuma.
Baskvahvana piekliboja pie pašas putu līnijas ūdens malā un izsaucās:
— Es tevi svētīju, Nambok, par to, ka tu atcerējies mani!
Bet Kugahs, atgrūzdams baidaru no krasta, norāva šalli viņai no pleciem un iesvieda to baidarā.
— Ir tik auksti garajās naktīs, — Baskvahvana gaudās, — sals spiežas līdz pat vecajiem kauliem.
— Tā ir tikai ēna, — Kugahs atteica, — un ēnas tev siltumu nedos.
Namboks piecēlās, lai viņa balsi varētu sadzirdēt krastā.
— Ak, Baskvahvana, māte, kas esi mani dzemdējusi! — viņš sauca. — Klausies, ko saka Namboks, tavs dēls. Viņa baidarā ir vieta diviem, un viņš vēlas, lai tu brauktu viņam līdzi. Jo viņš ceļos turp, kur ir papilnam zivju un tauku. Tur sals nemaz neuznāk un dzīve ir viegla, un no dzelzs darināti priekšmeti padara cilvēku darbu. Vai tu esi ar mieru nākt, ak, Baskvahvana?
Viņa brīdi vilcinājās, kamēr baidara jau strauji attālinājās, tad sasprindza balsi trīcošā diskantā.
— Esmu veca, Nambok, un drīz kāpšu lejup ēnu valstī. Tomēr es nevēlos doties turp, pirms mans laiks nav pienācis. Esmu veca, Nambok, un man ir bail.
Gaismas staru kūlis pāršķēla dūmaku virs jūras, ietīdams laivu un cilvēku sarkanzeltainā mirdzuma. Klusums noslīga pār zvejniekcilti, un bija dzirdamas tikai krasta vēja gaudas un zemu lidojošo kaiju klaigas.