Bogislavs pamāja ar galvu.
— Katolis gan, — viņš teica, — māte mani mācīja katoļu ticībā, kaut gan tēvs bija kalvinists, tāpat kā vectēvs.
— Zinu jau, — Zamoiskis to pārtrauca. — Jūsu mate bijusi gudra un tālredzīga sieviete. Mūsu laikos cilvēks var tikt uz augšu ar ticību. Un katoļticība tagad Polijā ir pats galvenais, — vecais hetmanis žāvādamies runāja, atcerēdamies tālos jaunības laikus, kad pats vēl bijis protestants.
Grumbas un nogurums viņa pierē izzuda. Strauji saliekdamies uz priekšu, vecais augstmanis priecīgi sāka berzēt rokas..
— Ja tu esi katolis, tad mēs varam vēl mēģināt, — viņš teica, — un viss var būt, ka Zigismunda jezuīti atzīst par likumīgiem arī pagānu testamentus, ja vien tas nāk par labu Romas baznīcai. Redzi, dēls, — viņš turpināja, — tikai tad tā lieta mums ir jāsāk mazliet citādi. Bet par to runāsim tālāk, kad tas Valahijas Miķelis būs saliekts ragā. Tagad tas darbs tikai pusdarīts. Tu, dēls, tak jāsi mums līdzi līdz pašai Donavai, vai ne? Arī nākamiem hercogiem nav par sliktu, ja pamielo kādu stepes klaidoni ar krietnu zobena cirtienu, — Zamoiskis teica, vērodams Bogislavu, kura sejā atkal bija atausis cerības sārtums.
— Es jāšu līdzi, — Gundars atteica.
— Un tagad, dēls, — Zamoiskis viņam pamāja, — tu redzi, man tā darba vairāk sakrājies
Bogislavs piecēlās un, mēmi sveicinājis, izgāja no telts.
Pie durvju aizkara to sagaidīja jaunais Zamoiskis.
— Nu, ko tēvs jums laba teica?! — viņš ziņkārīgi ievaicājās.
Kņazs klusēdams aizgāja tam garām augstu paceltu galvu, nekā nedzirdēdams, neredzēdams neviena. Tikai roka krampjaini žņaudza zobena rokturi un lūpas čukstēja, minēdamas tās zemes vārdu, kuru kņazs Gundars bija redzējis vienīgi sapņos.
Pār Zemgali bija nolaidies zemliku laiks ar raudošām debesīm, pielijušiem laukiem un tumšiem vakariem, kas šķita pilni trūdu elpas un rēgu. Virs pļavām un tīrumiem, kuros vizēja ūdens paltis, un turpat pie cilvēku mājokļiem, kurus sedza piloši salmu jumti, diennaktīm kūpēja un vēlās miglas kamoli, te gandrīz izplēnēdami gaisos, te atkal tā savilkdamies un sabiezēdami, ka likās iegūstam jau- žamu apveidu, bet tikai uz īsu mirkli, tik īsu, ka miglas tēlu kontūras nepadūga aptvert apziņa un acs.
Toties šīs kontūras tvēra zemapziņa, un lauku ļaužu dvēseles bija kā gurdas veļu upes, kas šūpo savus miroņus. Cilvēki jutās tuvu mūžībai un viņas vārtiem, kas tagad šķita veramies vaļā, ļaudami cauri tiem staigāt dzīvajo ilgām un mirušo gaidām. Drēgnā trūdu elpa, kas bija jau- žama visur, it kā nāca ne vien no zemes virsas, bet arīdzan tiem viņas dziļumiem, kuros gulēja aizgājušās zemnieku ciltis un viņu cerības. Citos gadalaikos tik labi vērojamā robeža starp virszemi un apakšzemi likās izkūpam līdz ar miglas blāķiem, kuros ik brīdi gaisa reālo lietu kontūras. Un varbūt tieši tāpēc, ka tik neskaidra bija palikusi šī robeža, cilvēki sāka arī nomoda stundās redzēt lietas, kuras līdz tam bija paraduši skatīt tikai sapņos. Dzīvība un nāve tagad daudziem šķita kā putna spārni, kas guruši satiekas. Migla bija pilna sen aizgājušu pārnācēju un lietus pilēšana un klusie nakts trokšņi pilni viņu nopūtu.
* * *
Sileniekos šis sērīgais klusums bija ienācis agrāki nekā kaimiņu sētās. Jau kopš Zanes sodīšanas dienas un tā laika, kad pa bēdu māju pagalma vārtiem bija izvadīts viņu saimnieks kā mūžības ceļinieks.
Darbi ritēja savu ritēšanu, brāļi satika paši, nerājās ar gājējiem, bet izdzisusi bija smieklu čala, apklusušas jautrās malēju dziesmas, un ganiņš saducis klusēja pie sava ugunskura. Vīrieši staigāja drūmām sejām, kuras neatplauka arī atpūtas stundās; pat lielajām triecējām vājiniecēm vairs nevedās valodas.
Ir dēliem, ir saimes ļaudīm likās, ka viņu darba gaitām iet līdzi kāds neredzams talcinieks, neatstādamies pašā nakts melnumā, jo viens otrs tumsas stundā bija sadzirdējis grūtu nopūtu tādā istabas kaktā, kur nebija neviena gulētāja. Cits, iedams pēc pirmiem gaiļiem zirgus apraudzīt, teicās dzirdējis, vēl pie durvīm stāvēdams, kādu rīkojamies kūti ap redelēm un silēm, bet durvis atradis aizšautai cieti, un stallī bez zirgiem un āža nebijis nevienas citas dzīvības. Cits, ņemdamies pa klēti ap sētuvi vai apcirkņiem, spēji cirtās apkārt, lai redzētu, kurš no mājiniekiem prot tik viegli staigāt un pamanījies nemanīts pienākt klātu — varēja pat manīt nācēja elpošanu —, apsviedās apkārt, bet rāšanās vārdi izdzisa uz lūpām, jo klētī neviena cita nebija. — Nakti vienai otrai mājiniecei bija licies, ka dzirnas rūc. Kad sāka labi vērīgi klausīties un modināt arī citus, akmeņu rūkšanas vielā varēja sadzirdēt tikai lietus urdziņu vienmuļīgi sēro čabēšanu un Veco mājas ošu šalkšanu. Un tomēr sievietes vairs neiedrošinājās iet rīta agrumā namā vai maltuvē tikai pa divām vai trim, ari tad iepriekš bailīgi apskatīdamās, vai nešūpojas pavarda kāsis, kā nupat atlaists vaļā, un vai uz maltuves pieputējušā klona nav saskatāmas tikko te bijušu kāju pēdas.
Pavisam savāds bija palicis arī vecais māju suns. Viņš gaudoja dienām un naktīm, kā saprazdams cilvēku bēdas, un tik smagi kļuva ap sirdi, klausoties suņa gaudās, ka mājinieki nemitējās rāt veco Silenieku sētas sargu. Tramdītais dzīvnieks sāka vairīties cilvēku tuvuma un, nosēdies uz miglas apņemta lauka, atkal ļāva savām suņa raudām vaļu, kurās klausoties vēl gurdākas un sēru pilnas kļuva mājinieku dvēseles, jo pats raudātājs tad nebija redzams un viņa balss, nākdama no miglas lāņiem, skanēja vēl žēlāk un baisīgāk.
Jo tuvāk nāca veļu laiks, jo nemierīgāks palika vecais Plēsējs un jo lielāks skanēja viņa gaudās izmisums. Novakaros tas nemierīgs joņoja ap ēkām, drīz iegaudodamies pie viena, drīz pie otra pakšķa, it kā gribēdams vēstīt lietas, kas cilvēku acīm nebija saskatāmas. Viņš brīžiem pat rēja miglas kamolus, noturēja savu māju ļaudis par svešiem ciemiņiem un likās pavisam palicis bez parastās suņa saprašanas.