Sevišķi bieži suns skraidīja un vaimanāja vakaros ap riju, kurā citos gados ap šo laiku jau bija klāts veļu galds. Un Silenieku ļaužu sejas, dzirdot dzīvnieka augošo nemieru, kļuva vēl drūmākas. Vēl gausāka tad tapa viņu gaita, vēl gurdenākas palika sirdis, un, uzmezdami viens otram vainīgu skatu, mājinieki redzēja, ka tas pats smagums māca ari citus.
Silenieku dēli vai ik naktis tagad redzēja savu tēvu sapņos. Cits darba svārkos, cits miroņu drānās, kurās bija ticis apģērbts Silenieku saimnieks, izvadot viņu ceļā uz veļu mātes mājokļiem. Sevišķi bieži viņš nāca pie Mārča un Kaspara, lēns un gurdens kā purva ūdens nosēdās uz lāvas malas un nekustīgām, izdzisušām acīm vērās dēliem sejās, kā gaidīdams un tiekdamies izvaicāt. Bet klusā nakts ciemiņa lūpas bija un palika mēmas, un tikai pastarītis manīja pār tām šad un tad nākam klusu nopūtu, kas bija vēl lēnāka nekā vēsmas elpa.
Mārcis trūkās augšā no šiem sapņiem viss izmircis baiļu sviedros. Kaspars nedrebēja, toties viņa pagalvis mirka asarās. Uzmodies no miega un apsēdies uz lāvas malas, viņš ilgi skatījās istabas tumsā, pukstošu sirdi vērodams, vai nedzirdēs smagos, mazliet šļūcošos arāja soļus, kādiem tēvs bija staigājis. Bet tumsa neatsaucās, viss bija un palika klusu, un nakts melnumā dzirdēja tikai gulētāju elpošanu, circeņu vienmuļīgo dziesmu un lietus čabēšanu mājas jumta salmos.
Redzēja tēvu arī Ingus, un Kristapam reiz, trūkstoties no miega, pat likās, it kā manītu aizslīdam pāri istabai uz durvju pusi palsu ēnu un dzirdētu iečīkstamies durvju rokturi. Viņš uzlēca kājās, uzšķīla uguni, bet, piesteidzies pie durvīm, atrada tās aizšautas cieti. Un, iedams atpakaļ uz savas lāvas pusi, redzēja, ka nomodā ir visi brāļi, ka viņiem bālas sejas un valgas acis, no kurām, tāpat kā no viņējās, aizbēdzis miegs.
Kristaps nevarēja ilgāki izturēt. Viņš iesprauda skalu krāsns mūrī, aizgāja pie Mārča lāvas, apsēdās uz malas un strupi teica:
— Brāl, tu esi vecākais, tev jārīkojas!
Mārcis vilcinājās ar atbildi, tad īgni norūca: — Es no tādām lietām nekā nesajēdzu. Tu arī ne, jo tev gan lāča spēks, bet auna padoms.
— Nemelsies, — Kristaps iekaisa, — ja ne es, nedz tu, kurš tad? Ingus puika vēl.
— Lai rīkojas Kaspars, — Mārcis noņurdēja, — viņš jau bija tēvam mīļāks nekā mēs visi citi.
— Ak tā! Tagad lai rīkojas Kaspars; bet, kad sāksim dalīt mantu, rīkosies tu?
— Kuš, nekliedz, — Mārcis mierināja Kristapu. — Pēc kungu dotiem likumiem, vecākajam brālim nākas lielākā tiesa, bet tu esi vecāks par abiem puišeļiem. Pēc sentēvu būšanām priekšroka pie mantas bijusi jaunākajam. Turies ar mani kopā, māju valdīsim mēs, bet pa riju lai šoreiz rīkojas Kaspars! Tu zini, esmu tāds pabailīgs no dabas un arī no tām gariņu mielošanas lietām nekā nesaprotu.
— Nu labi, — Kristaps piekāpās, — bet tas zēns jau sajēdz vēl mazāk. Ka tikai nesakaitinātu!
— Gan jau sajēgs! Vecais tēvs, dzīvs būdams, mēdza sacīt, ka galvenais pie tādām lietām esot skaidra ticība un droša sirds. Tas viss nākot pats no sevis.
Un tā abi vecākie brāļi nolēma, ka pašam jaunākajam viņu cilti jārīko veļu galds, kas nozīmē dzīvajo sasauk- š.mos ar tiem mīļiem, kuru acis jau izgrauzusi kapu smilts.
Pievakarē brāļi beidza uzpost izslaucītā rijas vidū galdu, nokrāva to mielasta traukiem, alus kannām un degvīna krūkām, nolika gar galda malām garus solus. Tad Kaspars palika rijā viens pats un guns blāzma, nākdama 110 sakurinātās krāsns puses, meta rijas vidum pāri vāju atspīdumu, kas neko skaidri neļāva saredzēt. Rudzu kūļb augstā rinda otrā rijas galā palika visa tumsā, kas jumtā virzienā kļuva arvienu melnāka, pamazām dziestot krāsns nodeguļiem. Viņa laidās zemāk kā smaga, melna sega un beidzot aizsniedza mielasta galdu. No krāsns nākošās atblāzmas loks sarāvās šaurāks un šaurāks, kļuva palsāks un nespodrāks un beidzot savilkās ap pašu krāsns bedri, tikai tuvākajās klona vietās likdams vizēt blāvai puskrēslai, kas tālāk sakusa kopā ar rijas tumsu un nakts melnumu.
Ap riju gurdi šalca kailie oši. Lietus bija mitējies līņāt, toties sāka celties vējš, čabinādams vecos jumta salmus, šad un tad žēli ieaurodamies un sizdamies te ap vienu, te ap otru vecās ēkas stūri. Un pa šķores lūku pāris reižu iedrāzās arī rijā, saceldams rudzu rindā vieglu čabēšanu.
Kaspars nejuta baiļu, tikai krūtīs aukaini sitās sirds un locekļiem un mugurai skrēja laiku pa laikam pāri vieglas trīsas, kaut gan no krāsns nāca karsta, sutīga tveice. Rija bija pilna tiksmīga siltuma un mazliet kodīgu dūmaku, kas lēni klīda ap galdu un gar sienām, veidodamas iezilganas miglas mēles. No rudzu rindas un ārdiem, kuros kalta kviešu kūļi, plūda spēcīgā briedušu graudu smarša, kutinādama nāsis līdz ar dūmu smakas kodīgumu un klonu slaukot saceltiem putekļiem.
Aprimās vējš, un rijā iestājās skanīgs klusums. Varēja sadzirdēt, kā čaukst kalstošie labibas stiebri un graudi, izraisījušies no vārpu mutēm, slīd zemē, gausi šalkdami savu vienmuļīgo šalkšanu, kas atgādināja mazu ūdens urdziņu čalošanu.
Tumsa rijā kļuva vēl biezāka, viņas melnumā gandrīz izgaisa mielasta galds, tagad vairs tikko varēja saskatīt viņa kājas, starp kurām gulēja platas melnu ēnu mēles; krāsnij tuvākā galā linauts likās saplūstam kopā ar tveices dūmakām.
Kaspars, piecēlies no galda galā noliktā bluķa, taustī» damies gāja gar abām brīvajām sienām, vērdams vaļā luku aizšaujamos, pa kuriem sitās iekšā rudens nakts vēsums, cīnīdamies ar rijas siltumu.
Zēns nostājās rijas vidū pie galda un klusi sauca, pagriezdamies pēc kārtas pret rietumiem, ziemeļiem, rītiem un dienvidiem: