— Senās senču ciltis, visi labie gariņi, esiet aicināti! Tuvie un tāļie, sen kapos gulošie un nesen aizgājušie, visi, kas mūsu ģintij rada, visiem te klāts mielasta galds! Nāciet ciemos, steidzaties šurpu pāri norām, laukiem un pļavām, svētīdami dzīvajos zemes darbiniekus, kuru dzīslās rit tās pašas asinis, kas jūsējās reiz ritējušas!
Četras reizes atkārtojis savu aicinājumu, kuram atsaucās atkal augošā vēja balss, ieraudādamās kā lielās bēdās, Kaspars atkāpās pie krāsns bedres malas, nometās ceļos ar seju uz galda pusi un sāka gaidīt. Baiļu nebija joprojām, bet viegli reiba galva, un deniņos dobji dunēja asins zvani. Nelielais blāzmas loks ap krāsns bedri bija sarucis pavisam maziņš un nespodrs, un dziestošās ogles vairs spēja apstarot tikai bedres malas ar savu atspīdumu.
Atkal ievaimanājās ārā vējš, purinādams jumta salmus, un vēja auriem atsaucās tepat aiz rijas stūra bezgala žēls vecā suņa gaudojiens, pilns tumsas baisu un izmisušu žēlabu. — Un, lūkām ielaižot nakts vēsuma šaltis, sāka kustēties un viļņot iezilganās tveices dūmakās, plūzdamas uz stenu pusi un locīdamās gar tām. Tad spēcīgs vēja brāziens likās sakustinām visu vecās ēkas jumtu, šķorēs sasaucās viesuļu klaigas, un pēkšņi atkal viss kļuva tik kluss, ka miroņu saucējs zēns, kas bija ceļos nometies krāsns bedres malā, varēja atkal sadzirdēt deniņos savas asins zvanus un savas sirds straujo pukstēšanu.
Gaiss rijā metās manāmi vēsāks. Zilganās dūmaku mēles tagad jau bija izplēnējušas. Toties pa tumsas laukiem, kas gulēja virs zemliku galda, sāka viļņot baltas miglas kamoli, spiezdamies iekšā pa lūku caurumiem. Viņi nāca visi cits pēc cita, viegli veldamies un kā lēkādami, un, iekļuvuši telpā, palika palsāki un lielāki. Viegli slīdēdami pa vēso klonu, tie sablīvējās viņa vidū, kur naktsviesiem bija klāts dzīru galds, un miglas kamolu baltums bija gaišāks par linauta bālumu, kas gurdi vizēja, tikko saredzams rijas tumsībā.
Agrāk iekļuvušām nāca bez apstājas klāt jaunas vēsu dūmakU mēles. Viegli drebēdamas, tās locījās ap lūku mutēm un tad sāka slīdēt uz priekšu, rijas vidū sastapdamās. Viņas nāca no abām pusēm, līdz ar dzestrām nakts gaisa šaltīm nesdamas sev līdz trūdu smaku, — baltas, gaisīgas un vieglas, un tumsā jau tā tikko saskatāmo galdu drīz visu bija aizsedzis no miglas dzimušo ēnu pulks. No galda puses — varbūt arī no rudzu rindas otrā rijas galā — nāca klusa šalkoņa, reizē atgādinādama salmu čabēšanu, kas ce|as, vārpām sijājot graudus, un gurdu sanēšanu, ar kādu birst zārka deļiem cauri kapa smilts.
Kaspars vērās miglas tēlos, tāpat ceļos stāvēdams un cieši piespiedis pie krūtīm rokas, zern kurām nevaldāmi strauji sitās sirds. Aci.s bija apmiglojusi sūra veldze, trulinādama skatu skaudrumu un padarīdama vēl neskaidrākas jau tā mainīgās un tikko apjaužamās tēlu kontūras, kuru apstāts bija veļu galds.
Vai tur, viņā galda galā, nepavīdēja, iznirdams no šaudīgajām miglas mēlēm, mīļās mātes vaigs, gan pelēk- bāls, apputējis apakšzemes smiltīm, bet laipns, sēri smaidošs un tikpat maigs kā sendienās? Un tur — vai no rijas durvju puses klibodams nenāca vectēvs ar matiem ievziedu baltumā un balto bārdas kaklautu zem platās, gludi noskūtās sejas, ko bija ārdējuši Vidzemes kara gaitās pavadītu ziemu puteņi?
Miklums, kas bija saskrējis zēnam acīs, kļuva vēl sūrāks un pārvērtās asaru lāsēs. Viena pēc otras viņas ritēja pār Kaspara vaigiem, uz brītiņu pavisam apmigloja1 redzi, un, cauri asaru plūdiem vērodams veļu galdu, zēns izstiepa rokas, kā lūgdamies un reizē alkdams spiest pie sirds savus aizgājušos mīļos, kuru sejas likās dzimstam no baltās, rijā saplūdušās miglas lāņiem.
Tad Kasparam iesitās ausīs savāda, tikko sadzirdama šķindoņa, un grūti bija sākumā pasacīt, vai dzirdi maldina paša asiņu trauksmīgie zvani vai ari kas cits. No krāsns puses atplūda smaga kvēpu un ogļu smaka, nesdama sev līdzi gruzduma tveici, un zēnam piepeši likās, ka turpat, turpat viņam blakus slīd uz rijas vidus pusi palsa ēna, tumšāka un gurdāka nekā citas, un tai līdzi iet neredzamu ķēžu skaņas ar deguma smaku un vaidiem līdzīgām nopūtām.
Asaru lāses, kas lija pār Kaspara vaigiem, kļuva dedzinošas kā sārta liesmu mēles, un svelmainās sāpēs un atmaksas naidā no jauna sažņaudzās sirds. Un, nokritis ar seju uz aukstā klona, zēns sāka lūgties bez vārda — kaklu bija aizžņaudzis niknuma un žēlu vilnis, bet kram« pjaini sakostie zobi lika lūpām klusēt un mēlei mēmai būt)
— Apakšzemē mītošie radi, sentēvi un visi labie gari, stāvat man klāt Zanes atriebēja gaitās, un, ja es tās neizstaigāju līdz galam, lai mani nomaitā mēris, lai saplosa veļu mātes suņi un lai pēc nāves es topu no jūsu draudzes šķirts!
Un, lūdzējam paceļot vaigu pret rijas tumsību, viņš izdzirda smagu nopūtu un pamanīja savā priekšā jaunu ēnu, kurai bija tēva augums un tēva skats. Ēna vērās Kasparā pārmetumu pilna, bēdīga un klusa un tad izplēnēja nakts melnumā, sajaukdamās ar gaisīgajiem vēsās miglas tēliem.
Kaspars raudāja. Un cauri asaru elsām tam izlauzās pār lūpām gārdzuļojoša skaņa:
— Tēt, es pildīšu solījumu!
Ap Kalnamuižas piesnigušajiem jumtiem aurodams griezās novembra putenis. Viņš griezās jau trešo dienu, aizputinādams visus ceļus, laukus un purvus un sadzīdams ap mājām un kūtīm kupenas krietna vīra augumā, kurās gfrima sievietes, iedamas rītos raudzīt lopus, un iestiga darbinieki, nākdami vēlu naktī mājup no muižas rijām.
Kulšanas darbi vēl nebija galā, kaut gan tepat klātu bija Mārtiņi. Vagars dabūja no vecā kunga ik dienas- pa brāzienam, un rijnieks piekusa, lamādams gaitniekus. Vainīgi galu galā nebija ne darbinieki, nedz vagars. Vainīga bija visa vasara, kas ar Dieva un Zemgales auglīgā māla ziņu bija izaudzējusi tādus kviešus, ka spriguļniekiem kļuva slapjas muguras jau pie pirmā klājiena. Vagars Kārkliņš to bija mēģinājis aizrādīt arī kungam, bet atbildes vietā pats dabūjis ar spieķi pa muguru.