Muižas amtmanis Brunnengrēbers visu rudeni bija staigājis apkārt pilns smaga īgnuma, un neviens vairs nemācēja viņam pa prātam izdarīt. Pats vagars arī ne. Tie citi mazākie muižas ļaudis — tie muka jau pa gabalu, ierau- džījuši nākam vecā kunga kalseno, gadu nastas saliekto augumu un dzirdēdami viņa griezīgi skarbo balsi, kas atgādināja vecu, nesmērētu ratu čīkstēšanu.
Brunnengrēbers juta, ka pienācis vecums ar vis.ām mūžā beigti likstām Un kaitēm. Naktīs viņu mocīja ģikts lēkmes, kuras vairs nespēja apklusināt amtmaņa iemīļotās zāles — sakarsēts ķieģelis. Dienās māca drūmas domas un bijušā atcere, vecu un vientuļu cilvēku vienīgais draugs. Bet šis draugs nenāca pie viņa ar labām vēstīm. Labais parasti ātri izbāl no mūsu atmiņas, toties sliktais ar gadiem it kā paliek vēl spožāks un skaudrāks.
Un arī vecais Brunnengrēbers vairāk atcerējās tikai nepatīkamākos sava drūmā mūža brīžus. — Badīgos zēna gadus Rīgas priekšpilsētā, briesmīgo mēra sērgu, kura bija aizrāvusi viņa māti un visus četrus brāļus, tad karakalpa gaitas, rētas un visus pazemojumus. Atcerējās savu ķildīgo un ļauno Hildegardi, kura tagad gan, paldies Dievam, gulēja jau piekto gadu kapsētā. Garos laulības gadus ar viņu kopā dzīvodams, viņš bija no tās tikai reti kad dzirdējis laipnāku vārdu. Un tomēr no tā laika, kad Hildegardes kundzi aizveda uz kapsētu, viņam likās, ka vecā māja palikusi tukša un auksta kā izdzisuša ugunskura pelni.
Bet visvairāk kremta vecā amtmaņa sirdi ziņas par junkura Joahima palaidnīgo dzīvi Vidzemē, uz kurieni Brunnengrēbers to bija aizsūtījis jau agrā pavasarī, cerēdams, ka smagais karadienests nāks par labu dēla tikumam. Vismaz nebūs jādzird kaimiņu kodīgās valodas, nebūs viņa zemniekiem jāredz, ka kunga dēls lakstojas ne vien ar saimnieku meitām, bet negriež ceļu arī kalponēm un muižas darbiniecēm.
Dēls nelabojās, arī svešumā dzīvodams. Duelējās, dzēra, spēlēja kārtis un taisīja parādus. — Par šiem dēla nedarbiem tēvam bija ziņojis viņa paziņa Cēsu tirgonis Klepfers, un tēvs jau posās braukt uz Vidzemi dēlu pārmācīt. Bet junkurs Joahims pats ieradās Kalnamuižā gluži negaidīts, jo Vidzemē viņam bija apnicis. Un zeme arī sākusi degt zem kājām: divkaujā tas bija nonāvējis stārasta Polubinska sekretāra dēlu un atzinis par prātīgāku laisties atpakaļ uz Kurzemi, jo Polubinskiem bija liela radu ģints un tie jokus neprata.
Junkurs Joahims bija ieradies Kalnamuižā līdz ar pirmo puteni. Tēvs viņu sākumā saņēma diezgan auksti, bet tad it kā atkusa un cieši piekodināja muižas ļaudīm par junkura pārnākšanu nekā neizpaust. Viņš baidījās, ka par Joahima dēkām būs nācis zināms ari hercogam Frid- riķim, un tas dzērājus necieta. Tēvs varēja zaudēt muižu, dēls — patvērumu tēva pajumtē.
Šovakar vecajam kungam bija visai smaga sirds. Viņu māca savāds, sen nejusts nemiers, kā jūtot lielu nelaimi tuvojamies. No kurienes īsti šī nelaime varēja nākt uņ kāds posts taisās to piemeklēt, viņš nezināja. Nebija jau arī nekā tāda, no kā būtu visai jābaidās. Muižas grāmatas viņš turēja stingrā kārtībā, tāpat viņam uzticētās hercoga klētis un zemniekus. Arī kari, kuri patlaban dunēja tepat aiz Daugavas, vēl netaisījās aizķert Zemgales robežas, kaut gan zviedru jātnieki jau bija manīti Rīgas tuvumā. Par mēri arī nekas nebija dzirdēts, un bads lieca Kalnamuižas tiesai apkārt jau kuro gadu lielu likumu.
Nē, vecais kungs nekā tāda nezināja, no kā viņam būtu jābaidās. Un tomēr kaut kur dziļi sirdī smeldza ļauns nemiers, mocošs un neatlaidīgs. Un ar katru nakti, kuru junkurs Joahims bija no jauna pavadījis tēva pajumtē, šis nemiers kļuva arvienu lielāks un baisīgāks. Vecais vīrs nevarēja naktīs līdz pat rīta ausmai aizvērt acu un stenēdams grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem: smeldza arī vecā ģikts vaina, sāpēja visi locekļi.
Putenis aiz loga auroja un kauca arvienu stiprāk — un viņa aurošanā bija dzirdamas visādas balsis. Brīžam tas ievaimanājās kā rīkstēm kapāta darbinieka balss vai smagi ievainota karavīra elsas; brīžiem atkal viesuļa auros skanēja nozūmētu bērnu raudas, kādas pieguļnieki mēdz dzirdēt tumšās vasaras naktīs, sēdēdami pie izdzisušā ugunskura. Brīžiem atkal vēja balsis skanēja kā vilka kauciens vilkšņas mēnesī, kad barveži sāk pulcināt kopā savus pelēkos medniekus kāzu dejai, bet vilkačus cilvēku sētās pārņem savāds tracinošs prieks un dziņa skriet līdzi meža brāļiem un dejot ar tiem mēnesnīcas apspīdētos sniega klajumos. Visādas balsis bija dzirdamas novembra puteņa auros, un nemiers vecā kunga sirdī kļuva vēl baisīgāks un stindzinošu baiļu pilns.
•— Joahim, — viņš klusi sauca dēla vārdu. Bet dēls neatsaucās. Viņš gulēja blakusistabā brandvīna reiboni, jo, kaudamies tēva mājās ar garlaicību, bija sācis stipri dzert tāpat bez dzīru biedriem, un nebēdādams par tēva rājieniem. Viņš gulēja lielā miegā, un, dzirdot dēla smago krākšanu, vecajam vīram sametās mazliet vieglāk ap sirdi un tā kā atslāba uz brītiņu sirdī arī savādais nemiers.
Viņš apgriezās uz otriem sāniem un, noskaitījis no jauna nakts lūgšanu, centās iemigt, bet miegs nenāca. Tā vietā atkal atgriezās tā pati smeldzošā tuvu briesmu nojauta. Nojauta, kurai viņš nezināja vārda, bet kura ar ledainu aukstumu stindzināja viņa sirdi un lēja saltas trīsas visos locekļos.
Piepeši viņam likās, ka cauri puteņa auriem un vēju kaukšanai tas dzird pagalmā aiz loga glūnošus soļus —• tikai acumirkli, un tūliņ atkal visu nomāc viesuļa auro- šana. — Viss ir atkal kā agrāk, vējš pa vecam gaudo skurstenī, čabinās piesnigušajos salmos, rausta slēģus, un loga rūtīs, viegli čaukstēdamas, sitās, svilpojošā puteņa mestas, sausā sniega saujas.