Bet pēc brītiņa viņam jau likās, ka tas dzird šos savādos, šļūcošos soļus jau tuvāk — daudz tuvāk —, tepat aiz mājas pakša, un dzird, ka ieskanas no makstīm vilkts dunča asmens. Tad kāda roka kā taustīdamās skar sienu un slēģus… Un vecajam vīram pat likās, ka savādais nakts staigātājs arī ir aizturējis elpu un klausās, un dzird izbiedētā slimnieka sirds skaļo pukstēšanu.
— Joahimi — Brunnengrēbers ievaidējās, viss nosvīdis no šausmām, un viņa vaids bija tik izmisis un griezīgs, ka sauktais šoreiz to sadzirdēja, par spīti miegam un reibumam.
— Kas ir, tēt? — atsaucās nomiegojusies balss.
— Tur ārā, dēls, kāds staigā; es baidos, vai viņam nav kas ļauns padomā, — vecais ierunājās.
Spēji iečīkstējās gulta. Vecais amtmanis dzirdēja, ka dēls jau velk kājās smagos dragūna zābakus. Un atkal viņu sagrāba baisīgs nemiers.
— Dēls, vai iesi lūkot? — viņš bailīgi ierunājās.
— Nu, kā tad citādi, — dēls atcirta, uzmeta uz pleciem lūša kažociņu, noņēma no vadža bisi un, aizdedzinājis degli, izmetās pa durvīm, tās smagi aizcirzdams.
Un tūliņ līdz ar durvju smago klaudzoņu tēvu sagrāba tik neizturamas šausmas, ka uz mirkli viņš sastinga viss. Gribēja saukt dēlu vārdā, teikt, lai neiet, gribēja teikt, lai paņem līdzi abus sulaiņus, kuri gulēja priekšnamā. Bet nevarēja izrunāt ne vārda, mēle neklausīja. Un baiļu drebuļi viņu kratīja tik stipri, ka vecajam amtmanim sāka klabēt zobi.
Dēla soļi aizdunēja ap mājas stūri, tad apklusa. Tēvs, pacēlies gultā uz elkoņa, klausījās aizturētu elpu. — Tagad Joahimam vajadzēja būt aizsniegušām otru mājas galu. — Tagad viņam jau vajadzēja kāpt no jauna uz mājas trepēm, vērt durvis, nākt istabā atpakaļ.
Tagad —1
Bet puteņa auros vairs nebija dzirdami dēla vingrie kareivja soļi, un junkurs Joahims nenāca atpakaļ. Tikai tālā pagalma kaktā pie suņu būdām iegaudojās kāds suns. Zēli un dobji, kā ziņodams nelaimes atnākšanu. Tad viņa gaudojienam piebiedrojās vēl otrs un trešs. Un vēju kaukšana jaucās ar suņu baisajām balsīm puteņa nakts palsajā melnumā.
Joahims nenāca atpakaļ.
Brunnengrēbers izkāpa no gultas, uzmauca kājās tupeles un, apmetis ap pleciem kažoku, drebošām rokām aiztaustījās līdz logam. Aiz loga noledojušām rūtīm vāji vizēja palsa mēnesnīca. Sniega klēpji likās jūkam kopā ar gaisu un pašiem mākoņiem. Un suņu gaudošana sacentās ar viesuļa raudām un vēja aurošanu.
Brunnengrēberam piepeši sāka ļodzīties ceļi, pietrūka elpas. Tad izmisums deva viņam jaunus spēkus; paķēris istabas kaktā pakārto zobenu, viņš izmetās pa durvīm priekšnamā un ar kājas spērienu uzcēla augšā sulaiņus. Tos nenogaidījis, atrāva āra durvis vaļā, metās iekšā puteņa nakts palsajā melnumā. Un tūliņ iegrima līdz krūtīm kupenā, ko pie pašām durvīm bija sagriezis niknais viesulis.
Piesteigušies sulaiņi izvilka veco kungu no sniega gluži slapju un nomocījušos. Viņš tikko vairs elpoja, bet izmisis traucās uz priekšu, dodamies uz to pusi, kur bija aizgājis Joahims.
Sulaiņi viņam sekoja, krūtīm lauzdami ce]u cauri kupenām. No pagalma kakta aizsteidzās, klusi smilkstēdams, vecais muižas dogs un rāvās uz priekšu, rādīdams cilvēkam ceļu. Un mājas galā spēji attupās sniegā, skaļi iegaudodamies.
Pie paša mājas ziemeļrietumu stūra putenis bija tikko aizsācis griezt jaunu kupenu. Un sausā sniega saujas, kuras kaisīja vējš, vēl nebija paguvušas aizsegt junkura Joahima augumu, kurš gulēja uz noledojušas zemes, ar seju uz leju. Sejas viņam gan vairs nebija un ne vien sejas, bet galvas arī ne. Bija tikai nedzīvs, asiņains ķermenis un tumšās lāses sniegā, kuras it kā rādīja uz meža pusi; bet sniega pārslas tām sabira pāri tik ātri, ka pēc brītiņa no tumšajām lāsēm vairs nebija palicis ne zīmes.
Vecais kungs, smagi ievaidēdamies, noslīga zemē pie dēla nedzīvā ķermeņa. Sulaiņi izbijušies aizsteidzās pie citiem muižas ļaudīm. Pie tēva un dēla palika tikai dogs.
Aleksandrs Grins 20. gs. 30. gados
Aleksandrs Grins pie rakstāmgalda
Aleksandrs Grīns sava kabineta ar dzīvesbiedri Alīdu
Aleksandrs Grins ar meitām Zentu un Ilzi (sēž)
Tērvetes pils 13. gs. (pēc O. Mirbaha, 1846)
Senlatviešu karavīri 13. gs.
Zemgaļu valdnieks Namejs
Senlatviešu pils (rekonstrukcija)
Zemgaļu karavīru ieroči 13. gs. (cirvji, kaujas nazis, šķēpu uzga|i, bultu uzga|i) • K
Zemgaļu rotas (/ - saktas 13. gs., 2 - vītais (Nameja) gredzens 13. gs., 3 — krūšu rota 13. gs„ 4 — saktas 16./17. gs.)
Jelgavas pils 17. gs.
Jelgava 17. gs.
Kalnamuižas jeb Svētkalna pils 17. gs.
/Mīlnieku sodīšana po|u laikos
Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers
Kurzemes un Zemgales hercogs Fridrihs Ketlers
Kurzemes un Zemgales hercogs Vilhelms Keflers
Zviedrijas karalis Kārlis
Polijas karalis Sigismunds III Vasa
Varšava 17.
Lietuvas hetmanis Kristaps Radvils Perkīins
Po|u huzārs divkaujā ar zviedru dragurm