Jātnieku kauja 17. gs.
Po|u huzāru vadonis un po|u huzārs 17. gs.
Slepkavu meklēšanu un muižu ņēma savās rokās skrīveris Klokoviuss. Viņš priecājās par izdevību parādīt kaimiņu amtmaņiem un pašiem hercogiem, ko spēj, un, izziņojis tuvāko māju saimniekus ar viņu kalpiem, sāka dzīt pēdas junkura Joahima slcpkavam. Meklētāji sadalījās četros pulciņos un devās pret rītiem, dienvidiem, vakariem un ziemeļiem. No slepkavu pēdām muižas tuvumā nebija palicis ne zīmes — tās sedza viesuļa sagrieztās kupenas.
Vagars Kārkliņš ar saviem ļaudīm devās uz Aleža- muižas pusi.
Varbūt tie grēka gabali esot bijuši leišu sirotāji, skrīveris Klokoviuss bija viņam teicis, un tāpēc vagars lai iejājot pa cejam Mežamuižā pie amtmaņa Kleista palūgt padomu. Protams, ja līdz Mežamuižas tiesai būšot manītas kādas slepkavu pēdas. Ja ne, tad lai vagars griežot zirgu un ļaudis uz Kalnamuižas pusi atpakaļ un gaidot jaunus rīkojumus.
Kārkliņš nevarēja lielīgo skrīveri ieredzēt un pie sevis klusi lādējās. Bet tomēr neuzdrīkstējās kurnēt, uzmanīgi vērodams no sava meļņa muguras aizputinātos muižas laukus, ēkas jau bija pazudušas nakts melnumā, — un laiku pa laikam nikni nospļaudamies.
Aiz viņa garā ķēdē aizelsusies brida dziļo sniegu Up- maļu, Rugāju un Mežinieku ļaudis, [7] tāpat lādēdami muižas skrīveri, bet visvairāk junkuru Joahimu, kura dēļ tiem bija nācies atstāt iesildītās lāvas un steigties uz muižu salā un putenī.
Trešdaļu jūdzes aiz muižas sniegs metās seklāks, un lauka vidū, kur putenis bija dzinis pāri pavisam mazu sliedi, pēdu dzinēji atkal pamanīja uz sniega tādus pašus asiņu traipus kā tie, kuriem pāri pie kunga mājas gala vējš jau bija sagriezis lielu kupenu. Rugājs to pateica vagaram, un Kārkliņam sirds uz brītiņu iedrebējās priekā. Tagad viņam radās cerība pirmajam dabūt rokās vainīgos un tātad iegūt arī hercoga godalgu. — Bet, ja nu to leišu sirotāju ir vairāk un katram pa bisei, ko tad?
Mazā, retiem lazdu krūmiem apaugušā klajumā, kur dažas vietās putenis savos griezienos bija atsedzis gandrīz kailu, noledojušu zemi, tumšie asiņu traipi sniegā
kļuva vēl skaidrāk saredzami. Un blakus tiem vagars pamanīja arī zābaku pēdas. Nē, sirotāji te nebija gājuši, jo tie jau mēdz iet pulciņos. Pēdas bija tikai vienas — zāba- kotu kāju pēdas. Tās veda uz vecās kapsētas pusi, pazuzda- mas aiz zemā zemes vaļņa starp apsnigušām kapu kopām un priedēm, kuru varenie stumbri likās iesniedzamies mākoņos.
Vajātāji sāka bailīgi mīņāties uz vietas. Bet vagars tos sabrēca kopā, un ļaudis vilcinādamies sāka rausties pāri kapsētas valnim.
— Kurš kristīgs cilvēks gan labprāt te spertu kāju un pie tam vēl pašā vilkaču putenī, — smagi nopūtās vecais Rugājs, slepeni pārmezdams krustu. To pašu kā uz komandu darīja arī abi viņa kalpi, spiezdamies tuvāk saimniekam. Un bandinieks Mārtiņš nedroši ieminējās: — Ļaudis jau stāsta, saimniek, ka te cilvēkam esot bailīgi rādīties. Vecais Rengarts vēl viņnedēļ, braukdams no Meža- muižas, redzējis kaut ko tik nelabu, ka vēl tagad guļot slims un bez valodas.
— Kuš — ko jūs tur tērgavojat? — nikni iešņācās vagars, nemanot piegājis klāt un rāpdamies no zirga. — Pagāni, aizbiedēsat vēl vainīgo, ja tas paslēpies tepat kaut kur aiz priedes! Tādā putenī jau viņš nevar tālu tikt, — Kārkliņš mierīgākā balsī piebilda, ņemdams no pleciem smago arkebūzu, un, pieplacis pie vaļņa malas, ar šķiltavām aizdedza bises degli. — Tu, Mārtiņ, paliec tepat un uzmani manu melni, — viņš noteica, pasviezdams kalpam pavadu. — Bet tagad, ļaudis, iet kapiem cauri un labi pārmeklēt! Un, līdzko manāt, dodiet man ziņu: ja nedosies rokā ar labu, es to razbainieku pacienāšu ar svina lodi.
Dzinēji atkal sāka mīņāties, bailīgi skatīdamies apkārt. Tad gausi izvirzījās ķēdē un sāka iet kapiem cauri, vairāk vērodami, cik tuvu atrodas blakus gājējs, nekā meklēdami bēgļa pēdas. Kurnēt neviens neuzdrošinājās. Tepat klātu jau bija arī kapsētas otra mala, pat apsnigušo valni jau varēja saredzēt. —
— Te mēs vasarā aprakām mana tēva jaunības draugu, veco Silenieku, — Rugājs ieminējās, brizdams kalpa Pēterim blakus pa sniegu un atkal nopūzdamies. Un tūliņ aprāvās.
Pie Silenieka kapa, kam pāri pleta savus kailos zarus varena priede, asiņu traipi sniegā kļuva atkal re
dzami. Sniegs ap kapu bija nomīdīts — kā likās, slepkava te bija atpūties no grūtā skrējiena.
Kapa kājgalā, turpat pie krusta, viesulis bija sagriezis uz kapa tādu kā nelielu kupenu.
— Ko jūs tur darāt, ļaudis? — ierunājās Rugājam aiz muguras bargā vagara balss. Neviens viņam neatbildēja; ļaudis bailīgi kāpās no Silenieka kapa atpakaļ.
Vagars piegāja klātu, klusēdams vēroja tumšos traipus sniegā un nelielo kupenu kapa kājgalā. Tad pieliecās, sāka raust vieglās, sausās pārslas un, pārmetis sev krustu, izcēla aiz matiem no sniega asiņainu, jau apledojušu cilvēka galvu. Galvas sejā bija sastingušas nāves šausmas un uz ūsām un nelielās zoda bārdas sasalušas asinis.
— Dievs lai mūs paglābj no visa ļauna, — vecais Rugājs ievaidējās, — tas jau ir mūsu jaunais kungs, junkurs Jukums!
Vagars, vēl arvienu turēdams asiņaino galvu kreisā rokā, klusēdams sāka brist uz vārtu pusi. Tāpat klusēdams uzrausās Mārtiņa pievestā melnī, kurš bailīgi rāvās saņis, un lēni grieza zirgu uz muižas pusi.
Ļaudis tam sekoja, klusi sačukstēdamies un turēdamies cieši viens otram blakus. Un ap viņiem nakts melnumā atkal auroja un kauca vilkaču putenis.
Kurzemes un Zemgales hercogs Fridriķis, kuram, taisnību sakot, bija tiesības tikai uz otru titulu, jo vecais Ketlers mirdams bija novēlējis pirmo jaunākajam dēlam trakgalvim Viļumam, sēdēja īgns savā Jelgavas pilī pie kamīna un ar dzelzs kruķi bikstīja gaiši degošās priežu šķilas. Liesmu atspīdums lēkāja pa augstajām telpas sienām, sārtodams briežu ragus, šaujamos stobrus un āvu un zobenu asmeņus. Un arī paša hercoga slimīgi bālo seju, no kuras, par spīti agrai ziemas rīta stundai, rūpes un nemiers bija paspējuši aizdzīt miegu un viņa atstāto gurdenumu.