Miegs bija šonakt bēdzis no hercoga acīm, par spīti pilsārsta Fabriciusa dotām miega zālēm un smērēm, ar kurām viņa gaišība velti centās izdzīt viņu mocošo ekzēmu. Kasīdamies līdz asinīm un kaudamies ar smagām domām, hercogs bija mētājies pa gultu 110 vieniem sāniem
uz otriem, beidzot cēlies augšā un licis sulaiņiem iekurt! uguni, lai kamīna gaisma izkliedētu drūmos biedu rēgus un ielietu viņa drebošos, nevarīgos locekļos jaunu siltumu. I3et hercogam sala arī pie kamīna uguns, kaut gan gaišība bija cieši ietinies siltā caunādu kažokā. — Kašķis grauza jaunā hercoga miesu, bailīgu domu smagums māca dvēseli. Pilns niezas radīto drebuļu un drūma īgnuma, viņš trīcēdams ietinās vēl ciešāk savā kažokā un gurdām, iekaisušām acīm vēroja liesmas un jautri sprēgājošās dzirkstis, kas noplaiksnīdamās skrēja augšup, līdz ar dūmiem un uguns tveici pazuzdamas kamīna skurstenī.
Guļamistabā ienāca, zemu klanīdamies, vecākais kambarsulainis Juris un teica, ka Mežamuižas amtmanis Kleists esot atsteidzies ar svarīgām vēstīm un lūdzot viņa gaišību to visžēlīgi pieņemt.
Hercogs īgni pamāja sulainim. — Lai viņš ienāk! — viņš teica, sakniebdams plānās lūpas un ciešāki ietīdamies caunādās.
Juris pazuda, un pēc brītiņa ietusnīja istabā milzenis Kleists. Pie viņa matiem un zoda bārdas, un garajiem jātnieka zābakiem vēl lipa klāt sarmas putekļi, un resnais ģīmis viss spīdēja sviedros. Godbijīgi palocījies, amtmanis steidzās hercogam klātu un noskūpstīja izdilušo, ēdes saēsto gaišības roku.
— Nu, ko viņš grib teikt? — hercogs paskarbi ievaicājās, savilkdams no jauna ap pleciem kažoku.
Kleists sāka stāstīt, sviedrus no sejas slaucīdams:
— Jūsu gaišība, Kalnamuižā notikušas šaušalīgas lietas. Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavojis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, un pirms bēgšanas vēl neģēlīgi apsmējis visus Dieva un kristīgu cilvēku likumus, nogriezdams junkuram Joahimam galvu un to aprakdams zemnieku kapos sniegā. Pats Kalnamuižas amtmanis, ieraugot dēla līķi, miris uz vietas no bēdām, un es kā tuvākās mui<- žas pārvaldnieks atsteidzos to visu ziņot jūsu gaišībai.
Hercogs nometa savu caunādas kažoku un saslējās krēslā, bet tūliņ atkrita viņā atpakaļ.
— Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaininieks, — hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām. — Kleist, kur ir viņa neģēlības līdzzinātāji? Vai arī tie, par spīti manu amtmaņu modrībai, būs aizbēguši uz leišiem?
Kleists nobijies un nesaprazdams pavērās hercogam sejā un nosvīda vēl vairāk. Tad saņēmās un teica:
— Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šausmīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.
— Kur ir viņi? — hercogs iespiedzās, viebdamies aiz sāpēm, kuras grauza viņa kašķaino miesu.
— Viņi stāv saistīti pils pagalmā, žēlīgo hercog, un mani ļaudis tos uzmana, gaidīdami jūsu gaišības pavēli.
— Moku kambarī viņus! — Hercogs piecēlās, ar gribasspēku apspiezdams niezošās sāpes un atbalstīdamies uz Kleista masīvā pleca. — Liec viņus vest moku kambari, un bende lai sagatavo savus amata rīkus! Mums jāizzin visi šo dumpīgo zemnieku plāni un nodomi!
Kleists palocījās un pazuda. Hercogs Fridriķis atkal palika viens un nevarīgi atslīga atpakaļ krēslā, drebēdams no sāpēm un sala un tīdamies caunādās.
* * *
Silenieka trīs deli, Mārcis, Kristaps un Ingus, visi sakalti ķēdēs, miņājās Jelgavas pils pagalma sniegā, izbiedētām, asarainam acīm vērodami drūmos rezidences mūrus, pie kuru jumtiem un torņiem kā egļu bārdas karājās milzu ledtekas. Viss nesenais — muižas kalpu iebrukums nakts vidū viņu mājās, lamas, sitieni un nemitīgā taujāšana, kur palicis ceturtais brālis, — viņiem likās kā ļauns, ar lietuvēna spoku uz krūtīm sapņots sapnis, līdz galam vēl neizmurgots. Un, mīņādamies no vienas kājas uz otru, cik nu to atļāva smagās važas, kurās viņus tonakt bija ieslēdzis muižas kalējs, Kaspara brāļi apstulbuši, nekā vēl nesaprazdami, mirkšķināja acis, kā gribēdami aizdzīt ļaunu miega mulsu un mūru un torņu vietā atkal ieraudzīt piesnigušos Silenieku jumtus un garo akas vindu tēva sētas pagalmā, ap kuru viņas vilkaču nakts putenis bija sagriezis neizbrienamas kupenas.
Aiz Sileniekiem, drūmi klusēdami un nokārtām galvām, stāvēja vecais Daukša, sirmais Birznieku tēvs un Rugājs ar savu bandinieku Mārtiņu. Arī viņi bija sakalti dzelžos, un saltais rīta vējš purināja Birzniektēva sirmos matus: cepure tam bija nokritusi ceļā uz Jelgavu, un sargi, Kleista kliedzienu mudināti, nebija ļāvuši laiku to sniegā sameklēt.
Gūstekņi stāvēja, nerunādami ne vārda, un viņu mutes neatvērās arī tad, kad Kleists atgriezās ar bendi un tā kalpiem un saslēgtos zemniekus ierāva pa apledojušām trepēm dziļos pagrabos zem pils.
Klabinādams savu dzelzskalto spieķi pa izdilušām akmens kāpnēm, nokāpa moku kambarī arī Zemgales hercogs un, pārlaidis niknu skatienu apcietināto sejām un drebošiem pleciem — bendes kalpi tos bija jau izģērbuši kailus —, apsēdās uz ozolbluķa, kam pakalpīgais Kleists bija pasteidzies uzmest virsū savu lūšādas kažociņu, pats nostādamies hercogam aiz muguras. — Bendes naski locījās ap krāsni, cenzdamies uzpūst gaišās liesmās tikko aizkurto uguni.
Pirmo nostiepa uz moku sola Silenieku Mārci, kā jau vecāko no brāļiem, un iežņaudza viņa kājas spāņu zābakos. Mārcis saviebās no sāpēm. Un, kad bendes kalps bija uzsitis zābaka tapai ar ozolkoka veseri, to atvēzdams jaunam triecienam, pār plecīgā puiša lūpām paspruka moku brēciens.