— Unsvat, atzīsties, ka esi tava brāļa nežēlīgā briesmu darba līdzzinātājs, — Kleists viņu mudināja, un hercogs piekrizdams pamāja ar galvu.
A-lārcis klusēja, un bende nolaida pacelto āmuru. Puiša seja pārplūda asarām, savilkdamās sāpēs. Viņš locījās un vaidēja:
— Mīļie, žēlīgie lielkungi, žēlojiet mani, nabaga nevainīgu cilvēku! Nekā ļauna neesmu darījis, godīgi gāju darbos, klausīju kungam, klausīju vagaram-
— Saki tu, bendesmaiss, — kur ir tavs brālis Kaspars? — Kleists ierunājās, hercogam aiz muguras stāvēdams.
— Žēlīgais amtrnaņa kungs, — Mārcis iestenējās, — nezinu, nudien nezinu. Aizgājām aizvakar visi gulēt. Pieceļos pēc pirmiem gaiļiem, eju modināt Kasparu, lai pabaro zirgus, — skatos, zēna nav. Prasu Kristapam ar Ingu — tie sakās neesot naktī manījuši viņu izejam no istabas. Nodomājām, būs laikam aizgājis uz Rugājiem meitās. Zirgus pabaroja Ingus, un likāmies atkal gulēt, bet nenāk miegs. Kristaps aizdedzina skalu un sāk izcilāt Kaspara mantas — trūkst svētku drēbju, un nav arī vectēva zobena, ko tas nēsājis savā laikā, vecajam lielkungam kalpodams. Kristaps lādas, man uzreiz pamirst sirds.
Sak, nebūs labi, puika trakgalvis. Te uz rīta pusi klāt vagars ar vīriem, liek mūs sakalt važās un ved uz muižu. Saka, mēs esot slepkavas, esot nokāvuši veco kungu un junkuru Jukumu. Es saku, vai Dieviņ, nevaru ne jēriņa nokaut, kur nu vēl strādāt tādus briesmu darbus. Bet vagars' gāž man ar dūri sejā un kliedz: tu, maita, esi slepkavnieks, es atradu Jukuma galvu iekašātu sniegā uz tava tēva kapa! Es atbildu, varbūt to izdarījis Kaspars, viņš jau priekš tēva bērēm nelabi runāja, bet es to norāju, lai bīstas grēka.
— Ko viņš runāja? — hercogs ziņkārīgi ievaicājās, un milzīgais Kleists, tam aiz muguras stāvēdams, kā atbalss atkārtoja:
— Saki, unsvat, — ko viņš runāja?
— Teicās dot tēvam līdzi kā veļu ceļa dāvanu jaunā kunga galvu.
Hercogs sarāvās kā pātagas ķerts un aizklāja rokām seju. Viņam uz brītiņu palika nelabi.
— Mežoņi, — viņš iestenējās, — strādāt tādus šausmu darbus! Vai tad jūsu tēvs bija vilkacis vai miroņu rijējs, ka tam vajadzēja dot kapā līdzi cilvēka galvu?
— Vai netika pinies ar burvjiem un pesteļiem, vai nebiedrojās ar sātanu un citiem nešķīstiem gariem? — Kleists steidzās piebalsot.
Apcietinātie skatījās abos kungos izbiedētām acīm un purināja galvas. Un vecais Birznieku tēvs, kam acis jau bija gluži tumšas palikušas, klusi noteica:
— Silenieks bija godavīrs un krietns saimnieks, un par viņu mēs nezinām neko sliktu.
Tad atvērās mute ari Daukšam — un tas sacīja, gurdi mirkšķinādams iekaisušās acis un cenzdamies izsliet atkal taisnu savu drukno, gadu nastas saliekto augumu:
— Silenieks bija mans krustdēls, un, guldot viņu kapā, es teicu: lai Dievs dod mums visiem, kungiem un zemniekiem, savu mūžu tikpat godīgi nodzīvot!
— Neplēsās ar kaimiņiem, satika ar radiem un saimi, bija amtmanim tas labākais saimnieks un Silenieku kalpi muižas laukos tie čaklākie darbinieki, — ieminējās arī Rugājs, bailīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru.
Hercogs nepacietīgi savilka uzacis, ar roku pamādams zemniekiem, lai cieš klusu.
— Es negribu zināt par viņa klaušām un kaimiņiem,— viņš īgni noteica, — bet to, vai Silenieku saimnieks nav pinies ar pesteļiem, vai nav mācījis savus dēlus nolikt viņam pēc nāves uz kapa kungu kārtas cilvēka galvu par izsmieklu mūsu zemes valdīšanai un par negantību Dieva priekšā, kurš tagad var uzsūtīt Zemgales valstij asins- lietu, mēri vai citas mocības.
Apcietinātie klusēja.
— Runājiet, citādi viņa gaišība liks jums dedzināt kāju pēdas un bendes kalpi knaibīs jūsu miesas kvēlojošām dzelzs stangām, — Kleists draudēja.
— Lai runā Daukšas tēvs, — Rugājs bailīgi ieminējās.
Daukša ieklepojās un panāca uz priekšu.
— Cienīgs lielskungs, — viņš. teica, zemu klanīdamies, cik nu to at|āva tam apliktās važas. — Mans krustdēls nebija ne burvis, ne vilkacis. Kārtīgi gāja baznīcā un pie dievgalda, kārtīgi baroja gariņus, — te Daukša aprāvās un izbiedētām acīm pavērās lielkungā.
— Un to tu sauc par dievbijīgu cilvēku, kas pietur savās mājās nešķīstus garus? — Kleists viņu norāja.
— Varbūt pūķis arī tam bija? — turpināja taujāt AAe- žamuižas amtmanis. — Mani |audis saka, ka daži Kalna- muižas saimnieki nopirkuši Rīgā pūķus, atvēlēdami savas dvēseles velnam, un ar elles lielkunga ziņu iedzīvojušies mantā. — Nu, saki taisnību, citādi hercogs liks tevi ierakt lidz kaklam zemē un ar bendes arklu noraut galvu kā sātana kalpu slēpējam!
Daukša pakratīja savas sirmo matu krēpes. — Es un tie citi — mēs visi esam lielkunga rokā; viņam spēks un vara, un viņš var darīt ar mums, kā tīk. Lai man noar galvu, ja lielskungs tā vēlas; ko es zinu, to es saku, ko nezinu, nesaku, un to pāris gadu dēļ, kas man būtu šajā pasaulē vēl jādzīvo, es neiešu apmelot savu krustdēlu.
Arī pārējie apcietinātie apgalvoja, ka nekā nezinot, un hercogs pamāja bendēm. Spīdzināšana sākās no jauna. Daukšas tēvam dedzināja kājas ar kvēlošām oglēm, un no asinīm, kas krita ogļu pannā, plīvoja un dzisa zilganās tvana uguntiņas. Daukša, sakodis zobus, klusi stenēja, bet neteica ne vārda. Birznieku tēvu un Silenieka dēlus pakāra virvēs aiz rokām pie moku sijas, un bende kapāja viņu muguras ar vērša pātagu, līdz miesa sāka lobīties nost no kauliem un zem mocekļu kājām sakrājās asins paltis. Bet arī viņi nekā nestāstīja. Birznieku tēvs cieta klusu, Mārcis ar Kristapu skaļi vaimanāja, bet Ingus no bailēm un sāpēm bija pazaudējis samaņu jau pašā mocības sākumā un bezspēcīgi nokarājās savās saitēs kā muižas pieliekamā kambarī pakārts putnēns.