Kad viņus noņēma no sijas un bendes kalpi bija tiem iegriezuši izmežģītos locekļus, nāca Rugāja un viņa ban- dinieka Mārtiņa kārta; viņu kājas ieāva spāņu zābakos. Mocekļi raudādami apgalvoja, ka nekā nezinot, un bende sita pa zābaku tapām ar savu ozolkoka veseri. Zābaka dēļi šķaidīja mocekļu miesu un lauza kaulus, un asinis pilēja pa tapu caurumiem ārā no šiem moku rīkiem, kurus hercogs mīlēja lietot biežāki kā visus pārējos. Vēl vairāk nekā raganu dedzināšanu, kurā skatoties tam uz bridi piemirsās mūžīgā nieza un sāpīgie hemoroīdi.
Tad beidzot atdarījās bandinieka Mārtiņa mēle — un tas sāka stāstīt: pēc vecām ierašām, kas bijušas spēkā pagānu laikos, esot jāliek miroņa siles kājgalā viņa slepkavas vai kāda cita nāves līdzvaininieka galva, lai tā būtu aizgājējam par kāju pameslu un tas varētu jel kapā baudīt atriebības saldumu. Vecais Silenieks, pie kura Mārtiņš nodzīvojis divi gadi, bijis ne vien čakls zemes darba veicējs, bet zinājis arī senās dziesmas, par kuru dziedāšanu draudot rīkstes un cietums, un arī citas tamlīdzīgas veclaiku lietas un būšanas un mēdzis par tām stāstīt arī dēliem, sevišķi pastarītim Kasparam. Un tāpēc bandinieka Mārtiņam tā vien liekoties, ka slepkavības līdzzinātāji esot visi Silenieka dēli, bet slepkava — Kaspars, ko jau apstiprinot viņa aizbēgšana. Pirms mokām bandinieku Mārtiņš neiedrošinājies ko stāstīt, jo baidījies no saimniekiem. Bet tagad, redzēdams tuvojamies savu pēdējo stundiņu un gribēdams ar atzīšanos iežēlināt cienīgo lielkungu par nabaga bandinieka veco māti, kas paliekot bez maizes devēja, viņš esot izteicis visu, ko slēpis, un vairāk nekā nezinot. •—
Un hercogs jau taisījās māt bendēm, lai tie gatavo jaunus moku rīkus. Bet tad ieklupa pagrabā aizelsies vēstnesis, tērpies hercoga dragūnu svārkos, un nokrita ceļos pie bluķa, uz kura sēdēja viņa gaišība Fridriķis.
— Cienīgs žēlīgs lielkungs, — karakalps aizelsies runāja, — zviedri pie Baldones! Pats viņu hercogs nākot uz Jelgavu ar varen lielu spēku, un ritmeistars Sakcns mani sūta to pasacīt gaišībai.
Hercogam palika tumšs ap acīm. Drebošiem pirkstiem sataustījis Kleista plecu, viņš nevarīgi piecēlās, izstreipuļoja ārā no pagraba un pavēlēja sulaiņiem steigšus savākt vērtīgākās mantas, lai bēgtu no Jelgavas pils projām, dziļāki zemes iekšienē. Uz Auci, Bausku vai kādu no brāļa Viļuma pilīm — vienalga. Kaut tikai varētu justies tāļak no zviedru sirotājiem un Daugavas, aiz kuras, kā bija paudušas agrākās briesmu vēstis, jau drasēja Zēdermand- landes hercogs Kārlis un viņa trakgalvīgais dēls un vārdabrālis, saukts Gillenhjelms.
Bendes kalpi palika ar mocekļiem vieni. Bende Dītri- ķis nebija no dabas ļauns cilvēks un zināja, ka briesmu bridi hercogs aizmirst visu, ari tikko dotās pavēles. Viņš lika saviem kalpiem aizvest gūstekņus cietumā. Rugāju un Mārtiņu, kas nespēja paiet, jo spāņu zābaki bija sadragājuši viņu lielus, uz cietumu aiznesa ataicinātie klaušinieki.
Tikai Birznieku tēvam vairs nebija ar pārējiem pa ceļam. Tieši no moku kambara viņu aizveda uz grēcinieku kapiem, ārpus pilsētas vaļņa, kur veco daiņotāju un teiku teicēju apraka kopā ar notiesātiem slepkavām, bērnu zū- mētājām, zagļiem un dedzinātājiem, kas bija miruši uz rata vai pie karātavām.
* * *
Hercoga bailes izrādījās veltas, jo ritmeistars Sakens bija savā pārbīlī noturējis par hercoga Kārļa armiju nelielu sirotāju pulciņu.
Sapakotās mantas izkravāja atkal; vēstnesi, kas bija pārbiedējis viņa gaišību, tam atnesdams melu ziņas, pakāra karātavu vietā pie Lielupes. Un hercogs Fridriķis atkal sēdēja īgns savā pilī pie kamīna uguns, kasījās un sala, un viņa sirds bija pilna niknuma pret visiem, ļauna uz visu pasauli.
Pa aizputeņoto Kauņas ceļu virzījās uz ziemeļiem smagi piekrautu ragavu rinda. Pinkainie leišu zirdziņi grima sniegā pāri ceļiem, elsoja un klupa, un vīriem, kuri sēdēja uz linu vezumiem, vai pēc katriem simts soļiem nācās lēkt sniegā, lai atvieglotu zirgiem viņu velkamos. Dažs labs, vezumam gāžoties, ielidoja sniegā arī bez visas lēkšanas.
Ragavas, zirgi un braucēji piederēja Bisenas panam Narbutam, lini — Rīgas tirgonim Veishofam, kura komijs Lapsa bija aizvedis leišu kungam rokasnaudu un solījumu, ka pārējo summu saņems Rīgā Bisenes stārasts, līdzko lini būs novietoti Veishofa klētis.
Stārasts brauca linu karavānai pa priekšu, vērodams aizpūsto ceļu; komijs — visiem nopakaļus, dziļi ierāvis kažoka apkaklē galvu un pussnaudienā domādams par Rīgā palikušiem bērniem, sievu, savu peļņas daļu un leišu medus šņabi, ar kuru to bija cītīgi cienājis, cerēdams dabūt augstāku maksu, vecais Bisenas kungs.
No šīm tīksmīgajām domām Lapsu iztraucēja spalgs zirga zviedziens turpat aiz muguras. Atliecis kažoka apkakles stūri un paskatījies atpakaļ, vecais komijs ieraudzīja trijjūga vilktas kamanas, kurām nopakaļus bija jājuši divi karakalpi. Tie tagad laidās garām kamanām, gremdēdami zirgus ceļmalas kupenās līdz vēderam. Vecākais karakalps lādējās, valdīdams savu straujo melni, kas izmisis cīnījās ārā no sniega lāņiem. Jaunākais jātnieks, licis ātrāk uz ceļa, pie komija kamanām pārliecās pār zirga kaklu un uzsauca lauztā leišu mēlē:
— Kustaties žiglāk vai pagriežat ceļu, lai mūsu kun- dzene var garām tikt! Mums nav nekāda prieka vilkties jums pakaļ tādā pašā vēža gaitā līdz pašai Biržu pilij!
Komijs uzmeta jaunajam karakalpam pētošu skatu un tad teica latviski:
— Līdz Biržiem? Tad jau mūsu ceļi šķirtos tūliņ aiz Panevēžas. Mēs braucam uz Rīgu. Vai tu, puis, jau sen projām no Zemgales?
Karakalps mazliet piesarka. Tad, zagšus uzmetis skatu savām kamanām, teica:
— Savs laiciņš būs gan. Kā tu to zini?