Komijs pasmīnēja. —
— Es braukāju cauri Zemgalei uz leišiem un atpakaļ jau savi trīsdesmit pieci gadi un esmu izmācījies pazīt ne vien linu šķirnes, bet arī cilvēku sejas. Daudz tādu vīru kā tu ikgadus lobj pāri robežai.
Tagad bija ticis galā ar savu trakojošo melni un piejājis klāt arī vecais karakalps. Pietvīcis no kauna dusmām, viņš gribēja sākt zirga vietā lamāt vezumniekus, bet pamanīja komija rokā degvīna krūku un palika uzreiz rams.
— īsts suņaJaiks, — viņš norūca. — Draugs, liec savējiem pieturēt, kamēr mēs pabraucam garām, un dod ari mums pa malkam no tavas pudeles!
Lapsa, piecēlies kamanās pusstāvus, uzkljedza braucējiem. Tie sasaucās un sāka apstādināt zirgus, lūkodami tos sagriezt sānis. Pāris ragavu apgāzās, ar savām linu buntēm aizsprostodamas tikko atbrīvoto ceļu. Pie vainīgajiem lādēdamies steidzās stārasts.
— Kādu ļaužu? — komijs ievaicājās, pasniegdams brandvīna krūku vecajam karakalpam. Tas ieņēma pilnu muti, nokrekšķināja un steidzīgi pateica, taisīdamies kampt otru malku:
— Kristapa Radzivila. Ceļā no Ķeidaniem uz Biržiem. Vedam pana kundzes audzēkni paneli Pšijemsku, sargādami viņas nevainību no jauniem kungiem un viņu pašu no vilkačiem. — Kas dzirdams par kariem? — vecais bruņukalps turpināja, atkal celdams pie lūpām degvīna trauku. — Zamoiskis pavasarī ies uz Vidzemi un lauzīs zviedru hercogam sprandu. Viņš veic visus, un taviem ticības brāļiem šoreiz nelīdzēs visas Lutera Mārtiņa aizlūgšanas pie elles ķēniņa, — leišu kareivis nobeidza, atdodams komijam atpakaļ iztukšoto krūku un atkal palikdams bramanīgāks un lielīgāks.
— Jā, — Lapsa nopūtās, — visas zīmes rāda, ka gaidāmi nikni kari, un diezin vai citu ziemu es varēšu tikpat droši braukāt apkārt kā patlaban. Bet var vēl gadīties visādas lietas arī no citas, ne vien zviedru puses.
— No kuras tad? — nicīgi ieminējās vecais kareivis, iesirmās ūsas braucīdams. — No Maskavas? Tā vēl nav aizmirsusi pana Stefana doto pērienu.
— No Maskavas gan ne, — komijs gausi noteica, kā neviļus atkal uzmezdams skatu jaunajam karakalpam. — Varbūt no tuvākas debesu malas. Vai neesi neko dzirdējis par kņazu Bogislavu Gundaru?
— Nē, — vecais vilcinādamies novilka. — Par kņazu Jāni gan — tas esot liels vojevoda, manam panam veca rada un grāfa Zamoiska draugs.
— Nu, redzi, — Lapsa apmierināts sacīja. — Gundars paliek Gundars; visi viņi, jādomā, vienas radu ģints, tāpat kā tavi Radzivili. Vecais Zamoiskis gribot iedabūt Ketleru vietā kņazu Bogislavu par Zemgales valdnieku: esot cēlies no šīs zemes senā ķēniņa Nameja ģints. Un, ko Zamoiskis sadomā, to viņš arī izved galā, — komijs novilka, un viņa skats atkal nejauši apstājās pie jaunā karakalpa sejas.
Tā bija kļuvusi nāves bāla. Tad viņā strauji atgriezās sārtums un jauneklis, pievilcis zirga pavadu, noliecās uz Lapsas kamanu pusi, ieurbdamies viņā degošām acīm,
— Kur viņš tagad? Kurā zemes malā?
— Ak kņazs Bogislavs? Vai nu Zamoscē pie grāfa, vai Varšavā pie ķēniņa. — Bet ko tu vaicā? Tu tak esi Ra- dzivilu karakalps, — Lapsa kā brīnīdamies runāja.
Jaunais kareivis neatbildēja un grieza apkārt savu zirgu, taisīdamies to dzīt atpakaļ. Vecais ar savu melni tam aizkrustoja ceļu.
— Kur tik steidzīgi, puis? Mums jājāj uz Biržiem, nevis atpakaļ!
— Nost no ceļal — jaunais iekaucās un satvēra zobena rokturi. Vecā acīs iegailējās niknums, iesirmās ūsas saspurojās kā lūsim pirms lēciena.
— Ak, šitā! Dezertēt? Pagaidi, puisīt: es tev apcirtišu abas ausis un degunu piedevām.
Un vecais kareivis izvilka zobenu. Lapsa ierāvās savu kamanu dibenā. Svešajās iespiedzās sieviešu balsis.
Paceltu zobenu vecais metās virsū jaunajam. Tas sagaidīja viņu ar izstieptu asmeni, pieplacis sava rumaka mugurā. Cirtienu zibeņi sakrustojās gaisā, asmeņi iesvilpās atkal. Jaunais izstiepās kā vaļā laista linga, un viņa zobens ķēra vecā karakalpa seju, un sirmās ūsas acumirkli kļuva sarkanas.
Vecais iestenēdamies izlaida no rokas zobenu un sašļuka seglos, tad iegrīļojās un, bruņas žvadzinādams, smagi nogāzās sniegā. Jaunais metās nost, aplieca savu rumaku apkārt kamanām ar Radzivilu cilts ģerboni — kučieris bailēs nokūleņoja no bukas, kamanu iekšienē vaimanāja sievietes — un, sagriezis zirgu atkal uz ceļa, lēkšos sāka to dzīt atpakaļ uz dienvidiem.
* * *
Tikai pec laba brītiņa komijs iedrošinājās izbāzt galvu no lāčādas kamandeķa apakšas. Vezumnieki bija sakopuši izgāztos linus un mīņājās blakus savām ragavām, gaidīdami, kad pabrauks garām svešās kundzenes kamanas.
— Braukt! — komijs uzkliedza saviem zirdziniekiem, un linu karavāna sāka kustēties.
Lapsa paskatījās atpakaļ. Panas Pšijemskas kučieris patlaban traucās ārā no ceļmalas kupenas. Uz ceļa stāvēja melnais rumaks nokārtu galvu un raudzījās savā jātniekā, kas nekustēdamies gulēja sniegā. Un sniegs ap gulētāja galvu metās arvienu sarkanāks.
Kad po|u karaspēks devās mājup no valahu kara gaitām, bija jau dziļa ziema un tik bargs sals, ka nosala lielā puse gūstekņu, un pāri ledus tiltiem, kas bija savienojuši upju krastus, brauca paši smagākie lauka lielgabali un vezumi ar mantām, kuras bija gūtas cīņu laukos un salaupītas ienaidnieku nometnēs.
Lai kaitinātu savus vecos ienaidniekus Opalinskus un Zborovskus, kas nebeidza kūdīt galmu pret veco kancleru, un rādītu pašam Zigismundam, ka Zamoiskim gluži vienalga, vai ķēniņš grib godināt lielā kroņa hetmaņa jaunos nopelnus vai ne, grāfs sarīkoja pats sev uzvarsvētkus savā Zamoscē, uzlūgdams ciemos savus karavīrus un tuvu un tāļu novadu muižniekus, kas nebija galma lišķu draugi. Viesu sajāja un sabrauca tik daudz, ka pils virtuvēs ikdienas vārīja ciemiņu un viņu kalpu mielastam septiņdesmit aunus, lielas zivis, kas bija sasaldētas atvestas no Dņepras, un zosis un pīles bez skaita. Uz. milzīgiem grozāmiem iesmiem pils pagalmā cepa gabalos nesacirstus vēršus un meža kuiļus, kuriem sēkdami pēdas bija briduši līdz krūtīm pa dziļu sniegu grāfa mednieki. No plašajiem pagrabiem sulaiņi vēla tusnīdami ārā sūnām apaugušas vecas vīna mucas, bet alus darītavās neatdzisa kubli, gādādami plašajai viesu saimei saldenrūgto dzērienu. Pēc daudzu gadu gulēšanas apakšzemes tumsā tagad ieraudzīja dienas gaismu apputējušās medusšņabja krūkas, atdodamas kristāla biķeriem, zelta kausiem un sudraba kannām savu viltīgi saldo dzērienu, kas, lietots ar mēru, darīja jautru prātu un deva maigu reibumu, bet, vairāk dzerts, gurdināja pašu stiprāko vīru kājas un mēles un modināja neatvairāmu dziņu novietoties dzīru galda pagaldē un tur krākt ar tādu sparu, ka suņi, kas, meklēdami kaulus, ložņāja zem dzīrotāju kājām, rūkdami muka ārā, astes iemieguši kājstarpēs.