Vecais Zamosces kungs centās iepriecināt ne vien ciemiņu rīkles un kuņģus, bet bija laikus gādājis arī par citām izpriecām, kas žilbināja acis, mulsināja dzirdi un viesiem lika viņas vēl pēc gadiem atcerēties tāļos Podoli- jas garnizonos, Galīcijas muižās, Ukraines latifundijās, bebriem bagātajos Po)esjes purvos un Podļahijas silos, kuros vēl klīda nelielos pulciņos pelēkie, niknie meža zirgi. Šīs dzīrās ilgi atminējās ari vecie, sirrnūsainie Mazpolijas pani, sēdēdami ziemas vakaros pie krāsns ar biķeri rokā, un melnacainās kundzenes, kuru sirdis bija ieņēmis Za- mosces pili ar joni kāds stalts bruņinieks.
Kokles dziedāja un dūdas dūca visās pils zālēs no rīta līdz saulrietam un pāri pusnaktij, mielastu stundās sa- cenzdamās ar kannu skanēšanu, kausu šķindām un jautrajām viesu valodām, bet vakaros un naktīs likdamas līksmi zvanīt zeltītiem bruņinieku piešiem un sudrabkaltiern zābaku pakaviem, kad jaunieši griezās dejas virpulī un veciem kļuva maigākas sejas un valgas acis, atceroties aizgājušo jaunību. Un likās, ka skaļais dzīru troksnis ir atdzīvinājis arī rožainos, zelta stopiem bruņotos amoretus, kas, itāļu meistaru veidoti, smaidīja no zāļu griestiem un sienām: viens otrs daiļš pāris, neredzamu bultu ievainots, iedejoja tumšākā kaktā vai loga nišā, lai varētu mīlas vārdus runāt un skūpstus plūkt.
Viesiem pulcējoties mielasta zālē, šāva pils lielgabali. Violetos kuntušos tērpti sulaiņi pa četriem nesa iekšā milzīgas sudraba cepešu bļodas, ļimdami zem viņu smaguma. Uz galdiem lika veselas meža cūkas, uz kuru niknajiem ilkņiem bija uzkārti sudraba kurvji, pildīti citroniem. Ceptajiem pāviem veikli pavāri bija pratuši atstāt uguns neaizskartas viņu garās, zilzaļām samta acīm nokaisītās astes. Spalvu tērpa krāšņumā ar pāviem sace'ntās zelta fazāni, starp kuriem vizēja bļodas ar rāmu gulbju cepešiem. — Jautri pāži bālzilās zīda drānās staigāja ap galdiem, uzmanīdami, lai kausi un biķeri nestāvētu tukšā un katram viesim būtu līksma sirds.
Katram mielastam vecais pilskungs bija gatavojis savu pārsteigumu. Pirmajā dzīru dienā iebrauca zālē pats Bakhs ar panterādu ap pleciem, turēdams vienā rokā sumbra ragu, otrā — smagu ķekaru. Viņš jāja uz vīna mucas, un zemos ratus, kuros tā bija novietota, vilka četri rāmi lāči, omulīgi rūkdami. Bakha ratiem sekoja puskailas menādas, griezdamās jautrā dejā, plīvojošiem matiem, noreibušām acīm un lūpām, kas atgādināja briedušas vīnogas. Pats vīna dievs, celdams pie lūpām sumbra ragu, mudināja viesus ziedot vīnam, dzert un līksmiem būt.
Bakha ratiem aizbraucot, zālē iejāja uz melna zirga kara dievs Marss, zelta bruņās mirdzēdams; viņa bruņu- cepures sekste bija nosprausta strausa spalvām, kas līgodamās apsedza Marsa kamiesi un plecus kā ķiršziedu mētelītis. Apturējis savu melni pie vidus galda, aiz kura sēdēja Zamosces kungs, kara dievs nodeklamēja uzvarētāja apsveikšanai veltītu latīņu dzeju un, pasniedzies pāri galdam, uzlika vecajam kareivim galvā zelta lauru vaiņagu. — Visi klātesošie cēlās kājās, suminādami varoni, un vivat saucieniem, kas drebināja dziru telpas, piebalsoja lielgabalu dunoņa no pils torņiem un bastioniem.
Otrā pusdienu mielastā ap galdiem jāja par indiešiem pārģērbti grāfa kalpi, sēdēdami uz dzelteniem kamieļiem. Gar seglu sāniem bija pakārti sudraba grozi, pilditi sarkanu un baltu rožu klēpjiem. Indieši grāba pilnām šaujam vēsos ziedus un sēja tos dzīru galdos. Gaiss kļuva reibinošas smaršas pilns; ziedlapiņām apbira dāmu pleci, jaunekļu un veču galvas un dzīrotāju biķeri,
Tad ienāca divpadsmit nēģeri, nesdami uz pleciem paplāti ar milzu torti, kas atgādināja Zamosces pili ar visiem torņiem un sargvaļņiem. Nesējiem apstājoties, tortes pi 1s- vārti atsprāga vaļā, tad pa tiem izlēca ārā mazs rūķītis ar zelta kroni galvā un tam pakaļ izlidoja rožainu dūju pulks. Zālē iejāja uz baltiem zirgiem četri vanadznieki sudraba bezdelīgām izšūtos samta svārkos, nesdami 11/ krūtīm Zamoisku cilts ģerboņus, bet uz cimdotām rokām mundrus medību vanagus. Pamanījuši baložus, vanagi metās tos vajāt, un skatītāji, atcerēdamies vasarā baudītos piekūnu medību priekus, sumināja savu saimnieku jauniem vivat saucieniem.
Trešajā dzīru dienā mielasta zālē iečāpoja milzīgs pūķis — aste vēl dārdēja pa trepēm, kad telpas vidu bija aizsniedzis zaļganbaltais ķermenis. Pūķa acis nikni zvēroja, sarkanā inute ar asajiem zobiem šņāca, vērdamās vaļā un ciet. Dāmas iekliedzās, bailēs pieplakdamas klātu saviem kavalieriem, kas tvēra pēc zobeniem. Viņiem aizsteidzās priekšā jaunais Zamoiskis, mezdamies nezvēram virsū ar atvāztu asmeni. Cirtiens ķēra pūķa kaklu, no kura izšāvās sarkana vīna šalts. Pirmajam cirtienam sekoja otrs un trešs; pūķis stenēja un šņāca un tad saplaka uz grīdas, bet no viņa zaļganajām miesām izlēca ārā jautru meiteņu bars. Puķu vaiņadziņiem galvās — tās. dziļi palocīdamās, apsveica savu glābēju, kam par godu uz tēva mājienu atkal sāka šaut lielgabali, drebinādami masivās pils sienas un kalnu, uz kura bija celts Zamoisku ģints cietoksnis; un šāvieni tālu atbalsojās grāfa dzimtļaužu ciemos, vēstīdami viņu iemītniekiem, ka svin dzīrās viņu būdu un lauku valdnieks.
Ar Sandomiras palatina ziņu Zamoiska pils maršals bija ierādījis kņazam Bogislavam vietu pie mielasta galda blakus Mnišeka mantiniecei, un Gundars drīz vairs neap- jauda, kas viņu visvairāk reibina: dāmas tuvums vai tokajietis, kura kausu jauneklis bieži cēla pie lūpām, cenzdamies aizdzīt mulsumu, ko tam iedvesa daiļā kaimiņiene. To likās noskārta viņa pati, blāzmainiem skatiem un apslēptu smaidu vērodama savu apjukušo kavalieri.