Panai Marijai bija melni mati, izlutināta bērna seja un lepnas un spitīgas lūpas, asirissarkanas kā līgavai pēc kāzu nakts. Garās, samtainās skropstas, nolaizdamās lejup, meta uz bālajiem vaigiem tumšas, skumjas ēnas. Toties, skropstām paceļoties, likās, ka zem tām atveras dzel- maini bezdibeņi, mezdami dzeltenus zibeņus: Sandorniras kundzenei bija dzeltenas raganu acis, kurās skatīdamies bija zaudējis sirdi un saprašanu dažs labs mīlnieku gaitās rūdīts kavalieris no vecas un cēlas ģints.
Arī Gundars juta šo raganisko acu varu. Sirds smeldza saldās sāpēs, dega seja, un mulsa prāts, bet lūpas velti meklēja drošus glaimu vārdus, kas spētu kaimiņieni valdzināt. Un pirmo reizi savā jaunekļa mūžā kņazs Bogislavs sāka nožēlot, ka ir vairījies no skaistu sievu tuvuma un pretēji citu Padovas studentu paradumam dzinies pakaļ mūzām, nevis vēlīgajām venēciešu meitenēm, teikdamies esam ne Afrodītes, bet Minervas bruņinieks.
Vīna un plaukstošas mīlas noreibušām acīm kņazs Gundars skatījās jaunavā, nespēdams novērst ncu no smaršīgajiem matiem, kurus septiņkārt apjoza bālu pērļu virkne, no lepnā, bālā profila, baltajiem pleciem un dziļajā krūšu izgriezumā saskatāmiem maziem apaļumiem, starp kuriem dega aiz ņiebura aizsprausts sarkans rozes zieds. Un beidzot sāka vērties jaunekļa lūpas.
— Daiļā kundzene, — kņazs teica, noliecies uz kaimiņienes pusi un liesmainiem skatiem vērdamies tai sejā, — kaut es būtu šī maigā puķe, ko apņēmis tur savā vidū divu rožainu dūju pāris! Es atdotu visu par šo laimi un solītos līdz mūža galam būt uzticams vasalis dievei Venerai.
Marija viegli iesmējās, pagriezdama seju pretī jauneklim, un viņas blāzmoto skatu kvēle lika vēl saldāk sažņaugties Bogislava sirdij un nodrebēt dvēselei.
— Ir labi, mans drūmais bruņiniek, — viņa jautri sa- cija, — ka jūs beidzot sākat runāt, jo citādi man likās, ka esat devuši solījumu klusēt dāmu klātbūtnē un vīna kauss jums šķiet interesantāks neka es.
— Ak, daiļā, — Bogislavs runāja, — es esmu gatavs izaicināt uz nāves ciņu katru, kas iedrošinātos apgalvot.
ka zemes virsū ir vēl otrs tikpat burvīgu acu pāris, tikpat daiļas lūpas un otra meitene, tikpat cienīga nēsāt ķēniņienes kroni, kā jūs, manas sirds valdnieci
— Man būtu gana ar hercogienes cepuri, — Marija smējās, un tad piepeši viņas sejā izdzisa smaids, asins- sarkanās lūpas kļuva klusas, bet dzelmainās acis liesmoja kā rūsa pusnaktī.
Ilgi viņas vērās Gundarā ugunīgas un lepnas, un kņazam likās, ka šo acu skatiens spiežas līdz viņa sirds dziļumiem. — Tad izdzisa baisīgā jaunavas acu kvēle, skats kļuva atkal šķelmīgs un maigs, un lūpas smiedamās teica:
— No kuras dienas mans bruņinieks gatavs sākt kalpot savas sirds valdniecei?
— No tā acumirkļa, kad valdniece atzīs mani par cienīgu gulēt pie viņas kājām.
— Tad saņemat kā cienības zīmi šo ziedu, un lai viņš glaužas tikpat uzticīgi pie jūsu sirds, kā dusēja pie manējās, — Marija maigi teica, ņemdama no krūtīm rozi un pasniegdama to Gundaram.
Kņazs kaisli satvēra asinssarkano ziedu un spieda to pie lūpām — galvu reibināja ar jaunavas miesas smaršu piesūcies rozes aromāts, liedams sirdī saldu reibumu.
Tad "sāka dunēt Zamosces lielgabali, vēstīdami mielasta beigas un deju sākumu, un viesi'trokšņodami cēlās augšā no galdiem. Piecēlās arī ķņaza kaimiņiene, bet, gatavodamies viņai sekot, Bogislavs juta kādu roku aizskaram viņa plecu. Apgriezies apkārt, viņš ieraudzīja jauno Za- moiski, kas, pieliecies tam pie auss, klusi teica:
— Tēvs liek jūs aicināt.
Gurļdars atskatījās, un sāpēs tam sažņaudzās sirds- viņa dāmu patlaban veda projām zem rokas huzārs Ogin- skis, kura melnā kuntuša vaļējās, ar sudrabu izšūtās piedurknes izskatījās kā nāves eņģeļa spārni. Marija bija vēlīgi piekļāvusies savam kavalierim un aizgāja, neatskatīdamās atpakaļ. No deju zāles šalca aizgājējiem pretī itāļu orķestra skaņas — ugunīgi kaislā mazurka.
Bogislavs nopūzdamies gāja jaunajam Zamoiskim līdzi.
* * *
Izvedis Gundaru cauri viespilnām zālēm, jaunais grāfs apstājās pie mūra nišā izcirstās zemās ejas un sāka kāpt augšup pa melna marmora trepēm, uz kurām gurdi vizēja ziemas mēnesnīca, līdama lejup pa restotu velves lūku. Trepēm beidzoties, sākās tumšs koridors, un gājēji apturēja soļus tikai pašā viņējā galā pie masīvām, sudraba inkrustācijām izgreznotām durvīm, kuru rotājumi, bāli mirdzēdami tumsā, bija rādījuši nācējiem ceļu.
Pie durvīm stāvēja sargvietā vecs bruņukalps. Ieraudzījis jauno kungu, viņš atrāva tās vaļā, atvērdams nelielu, sienas tepiķiem izliktu telpu, kuras vidū pie meln- koka galda sēdēja trīs vīri, iegrimuši valodās.
Viens no viņiem bija vecais Zamoiskis. Pārējiem diviem bija svešas sejas, vienam — spīdīga un apaļa kā mēness, otram — dzeltenbāla, asu zodu, stāvu pieri, iekritušiem vaigiem un dziļām fanātiķa acīm. Melnie, garie tērpi liecināja, ka abi pieder pie garīdznieku kārtas.
Kanclers māja Bogislavam nākt tuvāk, bet dēlam pameta ar galvu uz durvju pusi, likdams iet.
— Godājamie, tēvi, — kanclers teica, — atļaujat jūs savest kopā ar Gundaru vārda un tiesību vienīgo mantinieku! Apmetaties pie mums, kņaz Bogislav, — laiks aprunāties par lietām, kas svarīgākas nekā dzīrošana, meiteņu sejas un deju prieks.
Svešie palocīja galvas, atņemdami mēmo Gundara sveicienu un vērdamies viņā pētošām acīm. Uz brītiņu iestājās klusums, ko pārtrauca vecais Zamosces kungs, uzrunādams abus svešiniekus, bet vairāk griezdamies pie tā, kura seja līdzinājās pilnam mēnesim: