— Godājamie tēvi, jums īsumā jau zināms Gundaru cilts liktenis un arī tas, ka atradies viņu ciltstēva testamentā minētais gredzens, kura valkātājs pēc senā Zemgales ķēniņa gribas ir vienīgais viņa varas mantinieks. Cik man zināms, šis senais ķēniņš, kaut arī miris, pret Vācu ordeni karodams, savā laikā uzņemts mūsu mātes baznīcas klēpī, tātad izrauts no sātana nagiem un atdzem- dināts caur svēto kristību. Gundaru cilts hronikas apliecina, ka viņas lielais sencis, — te Zamoiskis mazliet apstājās valodā, zagšus paskatīdamies Bogislavā un piemiegdams aci, — gulēdams uz nāves gultas, no jauna apliecinājis savu pieķeršanos Romas baznīcai un tātad miris pretēji ordeņa apgalvojumiem nevis kā pagāns, bet ar evaņģēlija gaismas sasildītu sirdi.
Gundars brīnīdamies pavērās hetmanī, nezinādams, vai drīkst svešu klātbūtnē vecajam grāfam aizrādīt, ka tas maldās. — Bet Zamoiskis uzmina Bogislavam zem galda
uz kājas un turpināja, sajūsminādamies un reizē iekaisdams:
— Bez tam ķēniņš Namejs, slēgdams nāvē acis, ir atstājis katoļu baznīcai, to dēvēdams par savu mīļo māti un atzīdams sevi par svētās Jumpravas vasali, plašas zemes, kuras vācu bruņinieki pēc tam negodīgi piesavinājušies, tā lieku reizi pierādīdami, ka iraid bijuši vilki avju drēbēs, nevis lēnprātīgi Kristus ganāmpulka kopēji. Aplaupīdami tik neģēlīgā kārtā Romas baznīcu, tie sagrābuši bez jebkāda tiesiska pamatojuma ari ķēniņa Nameja bērnu mantojamo tiesu un aizdzinuši daudzus tūkstošus viņa pavalstnieku, kas negribējuši varmākām klausīt, trimdā uz Lietavu, kura toreiz vēl smakusi elku klausībā. Tur šie dievbijīgie trimdinieki nepiekusdami sējuši leišu pagānu sirdīs tā Kunga kviešus, līdz svētā sēkla sākusi asnus dzīt un zaļot, un atrāvuši no sātana māņiem un grieķu ķecerības ļoti daudzus. Tā uzplēsts un sagatavots jauns Kristus tīrums, un ķēniņš Vladislavs Jagailis, ko mēdz dēvēt par Lietavas apustuli, patiesībā tikai pļāvis, ko sējusi Nameja cilts, — vecajam Zamoiskim aizgrābtībā uz mirkli aprāvās balss un plauksta lēni noglāstīja seju, kā slaucīdama nejaušu asaru.
Bogislavs jau iepleta muti, lai protestētu pret nekaunīgo kanclera melošanu. «Būs laikam vairāk iekampis,» viņš izmisis domāja, bet dabūja zem galda jaunu grūdienu ar kāju un aprāvās, zagšus uzmezdams skatu svešajiem un vērodams, vai arī tie nenoskārst, kādus niekus patlaban melš lielais kroņa hetmanis. Bet svešie klausījās tikpat nopietni kā -sākumā. Tas ar pilnmēness seju bija nokāris galvu uz krūtīm, piemiedzis šaurās acis un piepūtis spīdīgos vaigus, vēroja pats savu apaļo, rokām apņemto vēderiņu. Otrs pāters, kura asais zods, āķveidīgais deguns un stāvā, uz priekšu izliektā piere piešķīra viņa sejai dilstoša mēness sirpja izskatu, bija pieliecies uz priekšu, skatījās Zamoiskī degošām fanātiķa acīm un likās pati uzmanība.
Nošņaucies un dziļi atvilcis elpu, vecais Zamosces pans atkal uzsāka melošanu un ar vēl lielāku sajūsmu un dedzību kā iepriekš:
— Godājamie tēvi, jūs tagad zināt, ka, atdodams lu>- terāņu ķecerim Ketleram lēņos Kurzemes un Zemgales hercoga valsti, nelaiķis Zigismunds Augusts ir smagi apgrēkojies pret katoļu baznīcu, tai atraudams daudzas uzticamas avis, un arīdzan pret ķēniņa Nameja mantinieku
Gundaru cilti, kuras pēdējā atvase kņazs Bogislavs ir uzticams Romas dēls un negrozāmi apņēmies izravēt no savu senču valsts luteriskās ķecerības maldus, atdot baznīcai viņas zemes, ko tai nolaupījis ordenis un paturējusi Ket- leru ģints, un solās būt Svētajam Tēvam mīļš dēls, bet ķēniņam Zigismundam uzticams vasalis, ja vien tiks atpakaļ tēvu tronī un atdabūs savas likumīgās tiesības.
Paša runas aizkustināts, Zamoiskis atkrita atpakaļ krēslā un gurdi pievēra acis. Bet, plakstiņiem veroties cieti, kņazs Gundars tomēr pamanīja, ka zem tiem glūn piepla- cis smīns.
Gundars uzmanīgi vēroja abu svešo sejas. Tās bija noslēgtas kā agrāk: resnais, apņēmis savu apaļo vēderu un piepūtis vaigus, mierīgi grieza īkšķus, čāpstinādams taukainās lūpas. Garais ar dilstoša mēneša seju pārmaiņus skatījās te hetmanī, te Bogislavā, pētīdams degošām acīm viņu vaibstus.
Visi brītiņu klusēja. Tad ierunājās garais, svinīgi salikdams rokas un acis pret griestiem paceldams:
— Te redzams Dieva pirksts, brāli Celestin! Atbalstot šī jaunekļa tiesības, mūsu svētā baznīca pati atgūst savējās, kuras tai neģēlīgā kārtā nolaupītas, un izrauj no luteriskās ķecerības sārņiem daudzas dvēseles.
Par Celestinu sauktais nočāpstināja lūpas, mitējās īkšķus griezt, pacēla galvu, pavērās savām taukiem aizplū- dušām acīm Gundarā un gausi noteica:
— Par šo lietu der padomāt, bet bez pārsteigšanās. Būtu labi vispirms zināt, kādus īsti Kurzemes hercogistes novadus viņa gaišības sencis novēlējis savā testamentā baznīcai un kādus pats jaunais kņazs domā dot vēl klāt, lai stiprinātu herēzijas apkarotāju ieročus, — pāters Ce- lestins aši atvāza savus taukainos plakstiņus un skatiem ieurbās Gundarā.
Tas apjuka, nezinādams, ko sacīt, bet viņam steidzās talkā Zamoiskis, acumirklī aizmirsdams savu gurumu:
— Visus šos novadus nemaz nav iespējams no galvas uzskaitīt, bet viņi saukti vārdā Gundaru ģints hronikās, kuras kņazs nevilcināsies uzrādīt, līdzko viņa majestāte Zigismunds būs sācis interesēties par Gundaru tiesībām uz Zemgales hercogisti. Vispirms jāsāk tā lieta virzīt uz priekšu, jāpārliecina ķēniņš, ka, atbalstot šis tiesības, viņš stiprinās mūsu baznīcu un piedevām dabūs ķeceru Ketleru vietā daudz uzticamāku vasali.
— Ir jau tiesa, — pāters Celestins aplaizīja savas ga- ļainās lūpas, atkal pusaizvāzdams plakstiņus, — bet skaidrībai tomēr jābūt, lai vēlāk neceltos nevēlami pārpratumi. Ko īsti tas Namejs novēlējis Romas baznīcai?