Bogislavam pamira sirds. «Nu hetmanis ir sprukās,» viņš nodomāja, bažīgām acīm skatīdamies Zamoiskī. Tas nokrekšķinājās, pabraucīja sirmās ūsas un tad mierīgi teica, bārdu glaudīdams:
— Visu Kurzemi — visas tās zemes, kas apjem Piltenes bīskapa valsti.
— Visu Kurzemi? — resnais gari novilka. — Hm, tā nav peļama dāvana, kaut gan, cik mums zināms, Kurzeme nekad nav bijusi Zemgales pavalsts. — Bet, lai nu kā, ja tas stāv rakstīts Gundaru cilts dokumentos un ja pats kņazs atkārto Nameja novēlējumu, tad svētā baznīca par to lietu var padomāt.
Garais, skatīdamies griestos, svinīgi izpleta rokas.
— Kā priecāsies Svētais Tēvs, dzirdēdams baznīcas mantu vairojamies un saņēmis vēsti par Kurzemes un Zemgales izraušanu no nešķīsto luterības māņu zaņķal Es tev saku, brāli Celestin, te ir redzams Dieva pirksts!
Resnais tomēr neatlaidās:
— Vēl agri priecāties. Būs liela cīnīšanās, un cilvēku nepateicība allažiņ bijusi baznīcas kalpu alga. Kas tiks Jēzus brālības ordenim?
Bogislavs, kā palīdzības meklēdams, pavērās hetmanī.
Noglaudījis bārdu, tas nokāsējās un teica:
— Kņazs Gundars apņēmies uzcelt un nodot jezuītiem skaistus, lielus dievnamus Jelgavā, Dobelē, Bauskā un Sēlpilī un dot šo baznīcu kopšanai un kapitulu uzturēšanai vajadzīgās muižas. Visas skolas, tagadējās un jaundibināmās, viņš arī atdos jūsu ordenim un apsolās no Jēzus brālības vidus izraudzīties savus padomdevējus laicīgās lietās. Viņš nozvērējies savā sirdī uzskatīt Kristus karavīru ordeni kā savu tēvu, izturēties pret to ar dēla mīlestību un neko neuzsākt bez ordeņa ziņas un tēvišķīgās svētības. Un piedevām piepalīdzēt visiem spēkiem pie ķecerības izdeldēšanas arī Rīga un Vidzemē.
Tad sāka jūsmot arī pāters Celestins un, piecēlies un mirkšķinādams taukiem aizplūdušās acis, stiepa rokas pretim kņazam Gundaram:
— Mīļais dēls, Dievs tavai taisnajai lietai palīdzēs un tāpat arī viņa dēla Kristus karavīri! Nāc pie manas sirds, kas deg pret tevi tēva mīlestībāI
Un treknais pāters ar pilnmēness seju, šmaukstinādams gaļainās lūpas, noskūpstīja kņazam Bogislavam abus vaigus, tos apslapinādams siekalām un asarām. To pašu darīja pāters Antonijs, kura dzeltenbālā seja līdzinājās dilstošam mēnesim.
Abi jezuīti, piekusuši no tāla ceļa, devās, vecā bruņu- kalpa pavadīti, atpūsties viņiem ierādītās istabās.
Mazajā apspriežu telpā, no kuras sienu tepiķiem noraudzījās smaidošas nimfas briedušām krūtim un rožainiem gurniem, jautri amoreti un baudkāri āžkājaini satīri, pūzdami niedru fleitas, palika tikai Zamoiskis un kņazs Bogislavs.
Vecais hetmanis atgāzās krēslā un pievēra acis. Bogislavam jau likās, ka sirmgalvi pārņēmis snaudiens. Bet tad kņazs pamanīja, ka hetmanim sāk drebēt vaigi un raustās sirmās ūsas; tad sāka trīcēt smiekla krampjos viss kanclera ķermenis.
— Hē, hē, hē! — krekšķinādams smējās vecais Zamoiskis, uzvarētājs ieroču un vārdu kaujās, un viņa sejai skrēja pāri kā vilnīši ezeram neskaitāmas smieklu grumbiņas. — Vai redzēji, dēls, kā mēs apstrādājām abus melnsvārčus? Viņi tagad rausies vaiga sviedros, bet pēc jezuītu stabules dejo pats Zigismunds!
Pasmējās arī Bogislavs, bet tad sadrūma no jauna.
Hetmanis mitējās smiet.
— Ko?! Tev laikam žēl Kurzemes? Bet tā tak nav tavu senču zeme! Namejam klausījusi tikai Zemgale. Un to, kas nepieder pašam, var vieglu sirdi dāvināt.
Bogislavam vēl arvienu bija sadrūmis vaigs.
— Varbūt tev nepatīk, ka apsolīju tavā vārdā viņiem kancleru un ministru vietas Zemgalē? Hē, dēls, jezuītam solīts svarā nekrīt, un vēlāk vari drošu prātu tiem atbildēt, ka esi tikai ņēmis par priekšzīmi savus melnsvārkotos sabiedrotos un, vārdos teikdams «jā», domās teicis «nē». Viņi paši tā mēdz darīt, un tāpat darīju arī es, tiem solīdams visu, kas vien ienāca prātā.
Gundaram atplauka seja. Un, redzēdams viņu atkal smaidām, vecais hetmanis to apkampa un jautri teica:
— Iesim, dēls, palūkoties, ko dara pārējie ciemiņi un pana Marija!
Kņazs pietvīka kā bikla meitene.
Hetmanis paskatījās Bogislavā, brītiņu padomāja, nopūtās un tad sacīja:
— Lūko sadraudzēties arī ar veco sandomirieti: viņam liela radu ģints. Un pie mums Polijā dažs labs ir ticis ar radu un draugu atbalstu tālāk nekā cits ar spējām un saprātu.
* *
Kņazam Bogislavam vairs negadījās Zamosces dzīrēs sēdēt blakus Sandomiras kundzenei: pils maršals stingri turējās pie savas tradīcijas — mainīt dāmām galda kavalierus. Panai Marijai pie sāniem te dižojās kņazs Ogin- skis iesirmām, lielām ūsām un bālu seju, te jautrais, zobgalīgais Sapega, te melnacainais trakulis Sanguško, un jaunie kavalieri neatstājās no viņas arī deju zālē. Gundaram dega sirdī sāpjr smeldze, iztālim vērojot, kā smejas Marijas asinssarkanās lūpas un kā blāzmo citiem viņas dzelmaino acu skati. Brīžiem viņi klīda apkārt kā meklēdami un jautri uzdzirkstīja, apstādamies pie Bogislava bālās sejas. Tad Siavutas kņaza vaigos saskrēja prieka sārtums, asinis sāka strauji zvanīt kā līksmi kāzu zvani, bet roka noglāstīja uz krūtīm zīda maciņā noglabāto rozes ziedu un spieda to pie sirds. Panas skatiem aizmaldoties uz citu galda pusi, Bogislava seja atkal apmācās un, gribēdams noskalot raizes, viņš sāka tukšot biķeri pēc biķera. Kņazam cītīgi palīdzēja blakus sēdošais Zaremba, un, mielastam beidzoties, abi vairs lāgā nevarēja piecelties.
Gaidis rūkdams piepalīdzēja kungam tikt projām viņa istabā. Tur iereibušais kņazs sūdzēja vecajam kalpam savas sirds bēdas, stāstīja jezuītu plānus un Zamoiska nodomus, un vectēva cīņu biedrs to mierināja, izģērbdams un guldinādams kā mazu puisēnu. — Un ilgi vēl Gaidis dinga pie kunga gultas, kaudamies ar smagām domāin un atcerēdamies vecā kņaza vārdus, ka dēladēls ir dziesminieka Gundara nevarības mantinieks.