* * *
— Turies ar sandomirieti pa draugam, — bija teicis Gundaram vecais kanclers, — viņš pats gan žūpa un pli- kadida, bet toties tam plaša radu ģints. Un Polijā var tikt uz augšu tikai ar radu un draugu atbalstu.
Sie vārdi neizgāja Gundaram no prāta un Sandomiras kundzene no sirds. Jo vairāk tāpēc, ka, pamostoties no pēdējās dzīru nakts reibuma, viņš bija dabūjis dzirdēt par Mnišeka aizbraukšanu un saņēmis no Gaiža rokām mazu vēstuli, kurā Marija atvadījās, jokodamās ieteica mazak kalpot Bakham, vairāk Venerai, lūdza apciemot Sandomiras pili un pati dēvējās par sirds ķēniņieni.
Kā apmāts Gundars klīda pa Zamosces zālēm, no kurām bija izgaisusi viesu čalošana un aizbēdzis dzīru troksnis. Nesaviļņodami kā agrāk dvēseli, tam gāja gar ausīm Zamoiska nostāsti par lielo Vidzemes karu, kurā vectēvs Jānis no ķēniņa Stefana izpelnījies visu Polijas bruņinieku gaišuma titulu. Naktīs laizdamies miegā, Bogislavs vairs neskatīja gara acīm savu senču zemi Zemgali, ko pats bija redzējis tikai sapņos. Caur pievērtiem acu plakstiņiem tagad vērās Gundaram dvēselē zeltaini dzelmainas acis un smaidīja asinssarkanas lūpas, kvēlodamas kā pēc mīlas nakts. Un, uztrūcies no miega, juzdams sirdī saldu sāpju smeldzi, Gundars degošām acīm ilgi vērās nakts tumsībā, cenzdamies viņas ņirbēšanā saskatīt tikko redzēto bālo meitenes seju, kuras blāzmotais skats bija kā rūsa pusnaktī.
Nededzināja sirdi pat pātera Celestina rakstītā vēstule, kurā jezuīts ar pilnmēness seju lūdza atsūtīt rakstiska sava solījuma apliecinājumu un stāstīja par uzsākto cīnīšanos dēj kņazu Gundaru mantojuma. Tikai tā vēstules vieta, kurā mūks lūdza lūkot sadraudzēties ar vienu otru dižciltīgu ģinti, lai izšķirošā brīdī būtu pie rokas viņas svars un atbalsts, lika saviļņoties dvēselei, un Gundars no jauna atcerējās vecā Zarnoiska vārdus un Sandomiras vojevodas meitas aicinājumu ciemoties.
Vecais Zamosces kungs to necentās aizturēt, kad Gundars, aizsūtījis jezuītam prasīto, ieminējās kancleram, ka gribot apciemot Sandomiras palatinu. Pasmaidīja, pamāja ar galvu un teica, lūkodamies jauneklī:
— Aizjāj gan, dēls! Man daudz ienaidnieku. Mnišekam daudz radu, un tavai lietai nenāktu par ļaunu, ja ķēniņam kļūtu zināms, ka to aizstāvu ne vien es, bet arī viens otrs cits. Mnišeks sadzer ar visiem, bučojas ar visiem, un tādus cilvēkus pasaule mīl, — grāfs nobeidza, kā salīdzinādams Mnišeka likteni ar savējo. Tad pavērās Gundaram sejā, paskatījās ciešāk, ieraudzīja viņa degošo skatu un norūpējies novilka: — Tikai neaizmirsti, dēls, ka tevi gaida garš grūtu cīņu ceļš! Neļaujies sapņiem, esi dzīves kareivis un neaizmirsti, ka visam ir savs laiks — savs mīlas lietām, kara gaitām savs — un labāki kavēties sasniegumu atcerē nekā izšķiest dienas sapņošanā par nesasniegto.
Pēc Ziemassvētkiem kņazs Gundars ar saviem bruņu- kalpiem izjāja no Zamosces pils pret vakariem.
No visām pusēm nāca Zemgales hercogam Fridriķim sliktas vēstis. Viņpus Daugavas drasēja zviedru dragūni un kuru katru dienu varēja sākt celties tai pāri. Gar jūrmalu uz Slokas pusi arī bija manītas sirotāju bandas, un no turienes līdz Jelgavai tikai krietns dienas jājiens. — Ar brāli Viļumu arī grūti saprasties, tam vienmēr vējš dzīvo pa galvu un prātā visādas trakulības. Puika vēl.
Ar delverīgo brāli Fridriķis tomēr prata puslīdz labi sadzīvot. Par tiem zviedriem arī varēja daudz nebēdāt —i gan jau poļu huzāri ietrieks viņus jūrā ar visām bisēm.; Un, ja sirotāji arī izdedzinās kāda pierobežas novada zemnieku mājas vai nosvilinās kādu muižu, nebija jau liela bēda. Gan jau zemnieki sev uzcels jaunas būdas un hercogam jaunu muižu. Strādāt jau viņi prata, un par čaklumu gādāja hercoga amtmaņi.
Un tomēr vēstis, kas nāca no daudzām Zemgales valsts malām par šiem nesen tik paklausīgajiem zemniekiem, māca hercogu Fridriķi vēl vairāk par ekzēmas niezu un visiem hemoroīdiem. Un vairāk nekā bažas par zviedru sirotājiem, kas ložņāja aiz Daugavas.
Jau kopš Mārtiņiem hercogam sāka nākt nelabas ziņas. Zemnieki bija palikuši stūrgalvīgi, centās pēc iespējas vairāk slinkot un lāgā vairs negrieza ceļu vācu kārtas cilvēkam, satiekoties ar to divatā. Zināms, viņi jau bija rupji un blēdīgi no laika gala un mēdza savās dziesmās kungus nekaunīgi izsmiet un nicināt. Tas nebija nekas ļ jauns, un hercogam par tādiem niekiem nebūtu nācis prātā uztraukties. Bet sāka nākt arī citas vēstis.
Dobelē un Iecavā tūliņ pēc Mārtiņu dienas bija nokūpējušas muižu rijas līdz ar neizkulto labību. Dedzinātājus neizdevās atrast, kaut gan amtmaņi lika nežēlīgi pērt tuvāko māju saimniekus. Vainīgo pēdas rādīja, ka tie bijuši vietējie, nevis atnācēji no citurienes. Un tomēr viņus neizdevās sameklēt, lai arī Dobelē bija miruši zem rīkstēm četri, bet Iecavā veseli septiņi.
Drīz pēc tam pienāca līdzīgas nelabas vēstis arī no Bārbeles un Zaļās muižas, no Vircavas un Džūkstes. Un vainīgajiem atkal izdevās pazust kā ūdenī. Tad hercogs caur mācītājiem bija devis zemniekiem ziņu un no kancelēm tapa sludināts, ka tais novados, kur vēl degs muižas, tiks pakārts katrs desmitais zemnieks, vienalga, vai tas būtu saimnieks, bandinieks vai kalps. Tas it kā līdzēja, un hercogs, naktīs vērodams no Jelgavas pils loga savas Zemgales līdzenumu, vairs nežņaudzīja dūres, apvāršņa malā redzēdams ugunsgrēka atspīdumu tumšajās ziemas debesīs.
Bet tad sāka nākt vēl citas un šoreiz daudz ļaunākas vēstis. Diezin kāds vējš bija iepūtis zemnieku galvās tenku, ka viņu senais ķēniņš esot parādījies poļos un drīz nākšot ar karaspēku uz savu zemi atpakaļ, lai aiztriektu projām visus amtmaņus, citus kungus un pašu Jelgavas hercogu. Dažos novados pat bija izpaudušās valodas, ka zemnieku ķēniņš jau esot tepat Zemgalē un slēpjoties ar saviem karavīriem lielajos Valles silos, lai nogaidītu pavasari, kad atkusis upes un purvi. Tad svilšot muižas visās malās un neviens vācietis dzīvs netikšot projām no Zemgales. To Jelgavas pili zemnieku ķēniņa vīri iegāzīšot Lielupē- kā skudru pūzni, un neviens arājs vairs nebūšot lielo vai mazo kungu klaušinieks. Visi būšot kungi savās mājās'— tāpat kā krievu brīvzemnieki un Zviedrijas ķēniņa apakšnieki.