Amtmaņiem beidzot izdevās notvert vairākus zemnieku musinātājus. Tos uzstiepa uz rata. Locīdamies nāves mokās zem rata robiem, kas lauzīja viņu kaulus un plosīja locekļus, apcietinātie atzinās, ka viss tiešām būšot tā, kā viņi dzirdējuši šīs vēstis, no svešiem ceļa vīriem un steigušies stāstīt tālāk. Vairāk viņi nekā neteica, un īstie vainīgie palika nenotverti, tāpat kā muižu dedzinātāji. Hercogam pat brīžiem sāka likties, ka briesmas patiesībā naV tik lielas un dumpīgās zemnieku valodas apklusīs tāpat, kā bija apklusušas jau agrāk, vēl tēva laikā* kad vesela rota bisenreku, pašu Zemgales zemnieku dēli, bija piepeši atsacījušies klausīt Jelgavas hercogam, sacīdami, ka īstais šo zemes kungs neesot vācietis Ketlers, bet viņas vecā ķēniņa dēls, kas ticis pie leišu valdnieka lielā godā un jau nākot ar saviem karakalpiem uz Zemgali.
Bet dumpīgās valodas nerimās, ložņādamas pa lauku sētām kā meža ugunsgrēka liesmu mēles pa priežu galotnēm. Un tad hercogs saņēma vēstuli, ko tam bija laidis viņa draugs Tīzenhauzens, kanclera Zamoiska sekretārs, un, lasot viņu, hercogu tikko neķēra trieka.
Tīzenhauzens rakstīja, ka Polijā esot parādījies Zemgales troņa tīkotājs no Volīnijas kņazu Gundaru cilts un ticis pie vecā kanclera lielā godā. Zamoiskis to solījies vest pcc valahu kara pabeigšanas uz Varšavu, kur stādīšot priekšā ķēniņam Zigismundam. Vecais grāfs apņēmies darīt visu, lai kņazs Gundars dabūtu Zemgales hercogu cepuri. Gundari esot senajiem zemgaļu pagānu valdniekiem rada, un troņa pretendentam esot arī dokumenti, kas apliecinot, ka viņš ir Zemgales vecās ķēniņu cilts mantinieks.
Beidzis lasīt vēstuli, hercogs juta, ka viņam sāk grīļoties zeme zem kājām. Tagad viss bija skaidrs: zemnieku plukatas bija dabūjuši agrāk par savu lielkungu zināt, ka poļu zemē uzklīdis avantūrists, kas tīko pēc Zemgales hercoga goda un grib atņemt Ketleru ģintij viņas mantojumu. Droši vien arī tie muižu dedzinātāji un zemnieku kūdītāji bija tā paša Gundara sūtīti. Citādi nemaz nevarēja būt.
Un hercogs Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no nie- zas, pavēlēja sulaiņiem piebīdīt rakstāmgaldu cieši pie kamīna un sāka rakstīt sūdzības rakstu ķēniņam, žēlodamies par musinātājiem, kuri kūdot viņa zemniekus uz nepaklausību un dumpošanos, dedzināšanām un vēl šaušalīgākām lietām, tā ka viņš, Zemgales hercogs no Dieva žēlastības ] un poļu ķēniņa un Lietavas lieJfirsta ziņas, nejūtoties pat Jelgavas pilī^vairs drošs par savu dzīvību.
«Mums iraid nācis zināms,» gaudās hercogs savā sūdzības rakstā, «ka kāds izvirtis un negodīgs jauneklis no kņazu Gundaru cilts, vai arī tikai dēvēdamies par tādu, bet patiesībā būdams nezināms zemas kārtas ļaužu bērns, uz paša sātana skubināšanu ieņēmis sev galvā bezdievīgas domas caur uzpirktu slepkavas roku mūs nomaitāt un ar dumpi un briesmīgu asins izliešanu, kurai līdzīgas nav dzirdētas kopš Trojas kara un Jeruzalemes izpostīšanas laikiem, tapt mūsu vietā par hercogu. Tā, tīkodams pēc mūsu dzīvības un mantojuma tiesas,» hercogs Fridriķis rakstīja saldams un drebēdams, un zoss spalva drebulīgi lēkāja pa pergamentu, «viņš uzsūtījis mūsu zemei dedzinātājus un zemnieku kūdītājus, kuri musina mūsu dzimtļaudis nemaksāt nodevas, neiet klaušās un — ak, sātana bērna negantībai — iznīcināt ar uguni visas mūsu muižas
un, beidzot, arī Jelgavas pili, lai es, jūsu majestātes padevīgais vasalis, kā tekulis un bēgulis atstāju savu valsti un ar ubaga spieķi rokās aizeju svešumā, ja vien man nebūs tepat lemts krist no slepkavas naža. Un tas musinātāju vadonis un algotājs ir minētais Gundars, kuru lielais kanclers un kroņa hetmanis grāfs Zamoiskis, par spīti visvarenā Dieva prātam, jūsu majestātes labvēlībai, kas man līdz šim neapnikuši parādīta, un par kaunu un apsmieklu tiem augstajiem amatiem, kuros grāfs Zamoiskis iecelts caur jūsu majestātes neizmērojamo laipnību un žēlastību, un tomēr nerimstas savu bruņinieku un pat dienderu klātbūtnē zaimot un nicināt.
Ak, lielais ķēniņ, vai pasaule neaizies bojā un vai neticīgie turki neņems virsroku pār visām kristīgo valstīm, ja zemnieki jau sāk sacelties pret saviem zemes kungiem, tīko pēc viņu dzīvības un runā nedzirdēti dumpīgu valodu, ka visi cilvēki esot no Dieva radīti vienlīdzīgi savās tiesībās un brīvi un neviens neesot nācis šajā pasaulē tāpēc, lai būtu kungu klaušinieks?»
Tā gaudās ekzēmas apsēstais Zemgales hercogs, cenzdamies nomelnot Zamoiski, jo labi zināja, ka galma partija un līdz ar viņu arī ķēniņš Zigismunds neieredz veco kancleru ne acu galā. — Viņš kasījās un rakstīja, tīdams savus slimos locekļus caunādas kažokā, un priežu šķilas kamīnā sprēgāja tikpat stipri kā hercoga zosspalva, lēkādama pa pergamentu. Viņš rakstīja, gaudās, drebēja, kasījās un rakstīja, un tika ar savu rakstīšanu galā tikai uz rīta pusi, kad aiz logiem jau sāka gaisma svīst.
Vecais Mnišeks saņēma ciemiņu atplestām rokām, pie mielastu galda sāka atkal lielīties un skubināja dzert, pats neizlaizdams no rokas savu milzīgo biķeri.
Gundars tikai izlikdamies cēla kausu pie lūpām, jo, redzot Marijas seju, tam pats no sevis reiba prāts un sirds nodrebēja saldās gaidās ik reizes, kad pacēlās meitenes brīnumgarās skropstas, aizdzīdamas no viņas vaigiem savas gurdās ēnas un atsegdamas blāzmotās acis, kas bija kā mēnesnīcas apspīdēti dzelmaini atvari.