Mājastēvs runāja par trim, dzēra par četriem, bet Gundars tikai atmeta pa vārdam un neskatījās kausā, viss noreibis no meitenes skatiem un viņas tuvuma,
Klusēja ari Marija, un tikai retumis atplauka smaids uz viņas kvēlainajām lūpām. Toties skati biežāki sakrusto-ļ jās ar Gundara skatieniem dziļi un tumši, un reizē pilni dzeltenu uguntiņu.
Beidzot Sandomiras palatinam apnika vienam pašam runāt un dzert. Viņš grīļodamies piecēlās, sacīdams, ka ciemiņš būšot noguris no tālā jājiena, un, pamājis meitai ar galvu, paņēma no sulaiņa lukturi un pats aizveda Gundaru tam novēlētā pils istabā.
Palicis viens, Bogislavs sāka apskatīties.
Tā bija plaša, velvēta telpa, izklāta zeltaustiem sienu tepiķiem. Kaktā pa labi glūnēja plata pakāpju gulta ar sarkana zīda baldahīnu. Pa augstajiem gotu logiem lija iekšā bāla mēnesnīca, zīmēdama uz akmens grīdas fantastiskus ornamentus, kas likās kustamies, jo tiem šad un tad laidās pāri vēja šūpoto kailo dārza koku zaru ēnas, līdz ar mēnešstariem krizdamas iekšā istabas gaišajā krēslībā.
Izģērbies Gundars nolikās gultā, bet miegs bēga no acīm; cauri aizkariem varēja redzēt bāli vizmoto grīdu, kurai gāja pāri zaru trīcošās ēnas, un istabas durvis, kuras tāpat baltoja mēnesnīcā. Tā bija atņēmusi ikdienai viņas skatārnību, apaudusi visu reālo fantastikas audiem,] padarījusi dīvainas višas kontūras. Viss bija kļuvis gaisīgs un viegls; cilvēku roku veidotas lietas likās mēnesnīcas darinātas, un viņas apspīdētā grīda, uz kuras līdz ar sudraboto lunas baltumu vizēja restoto logu ēnas, bija kā mēness trepes, pa kurām mēdz pasakās staigāt sapņi un eņģeļi.
Gundaram beidzot sāka vērties cieti acis, kuru skati bija paguruši, staigādami pa mēnešgaismas trepēm, kas drebēja uz akmens grīdas. Un, aizvērdams gurdos plakstiņus, jauneklis atcerējās mēnesnīcas bālo meitenes sejii, lepnās lūpas un viņas blāzmainos acu atvarus. Tie vērās un dzisa, un likās pilni dzeltenu uguntiņu. Tad aizvērās ciet, izgaisa līdz ar bālās sejiņas atceri. Kā tverdami fe-ļ dzēto, atvērās Gundaram acu plaksti, un viņš atkal ierau-j dzīja nespodra mirdzuma pilno telpu un durvis, kurām pāri patlaban slīdēja balts mēnesstars. Tas neapstājās pie palodas, bet slīdēja tālāk uz gultas pusi viegls un sudrabots. Gundars, kam krūtīs sāka aukaini sisties sirds, piecēlās gultā sēdus, sastinga brīna mulsumā un saldās gaidās, jo tam likās, ka mēnesstars sāk pārvērsties gaišā tēlā, kura sejā blāzmo tumši acu atvari. Un Gundars vēl neapjauda, vai sapņo vai ir nomodā, kad tēls bija sasniedzis gultas pakāpes, paslīdēja pa aizkaru starpu zem baldahīna un noliecās pār jaunekli, kam iesitās sejā karsta elpa, ap kaklu apvijās maigas rokas un acīs ielija dzeltenas dzeltnainu atvaru uguntiņas.
* * *
Ar mēnesnīcu jau bija sākusi cīnīties rīta ausma, kad Gundars atkal palika viens un iekrita dziļā miegā. Uzmostoties no tā, jauneklim sākumā likās, ka naktī viņu apmeklējis kaisls sapnis. Bet uz pagalvja vēl bija manāms meitenes matu aromāts un pašam uz krūtīm un pleciem mīlas kodienu pēdas — mazu, plēsīgu zobu atstātas zīmes, kurās tumši sārtoja zem ādas saplūdušas asinis.
* *
Visu dienu Marija likās Gundaru neredzam. Kņazs velti glāstīja to skatiem, cenzdamies likt viņai pacelt garās acu skropstas, no kurām krita pār vaigiem skumjas ēnas. Un jauneklim atkal sāka likties, ka viņa naktsviešņa būs iznākusi no mēnesnīcas, — tā mēdz atnākt un iezagties cilvēku sapņos eņģeļi un sukubi.
Beidzot viņam izdevās uztvert Marijas acu skatu, kas, nevērīgi klīzdams apkārt pa zāli, bija apstājies pie Gundara sejas. Acīs nebija smaidu, tās šķita pilnas aukstas vienaldzības un niciga lepnuma. Tad atkal nolaidās gurdās, melnās skropstas, apēnodamas vaigus, un meitene bija un palika klusa līdz mielasta beigām, kad vecais Mni- šeks ar sumbra ragu rokā nosēdās pie kamīna — tokajieša muciņu starp ceļiem — un sāka stāstīt Gundaram par savām jaunības dēkām, kurās klausoties likās, ka stāstītājs iraid bijis sava laika varonīgākais un skaistākais bruņinieks, kas veicis visus pretiniekus, viens pat izvajājis veselas tatāru ordas un janičāru pulkus un uzvarējis visos siržu kautiņos.
Atkal atnāca nakts ar mēnesnīcu un drebošām gaidām, un, klausīdamies savos asiņu zvanos, Gundars nenovērsa acu no durvīm, uz kurām vizēja mēnesnīca.
Vēlā stundā, kad vojevodas pils gulēja dzijā miegā, durvis nedzirdami atvērās vajā, un no mēnesnīcas atkal iznira balts meitenes augums, slidēdams uz gultas pusi, lai atdotu gulētāja skūpstiem lūpas un krūtis, un visus locekļus.
Stundas aiztecēja, un aiz logiem sāka atsarkt pade- i beši. Atspiedies uz elkoņa, Gundars vērās meitenē, kas i pret rīta pusi bija aizmigusi viņa rokās. Puskrēslā baltoja mazas krūtis kā gurdeni, spārnus sakļāvuši baloži; asins- sarkanie krūšgali rītausmas krēslā likās gandrīz melni, tāpat lūpas, kas bija palikušas pusvērtas. Uz bālās sejas, ap kuru bija izsvaidītas naktsmelnu matu cirtas, dusēja skumjas, skropstu mestas ēnas, un ap acīm pletās tumši loki, padarīdami līdz ar skropstu ēnām gluži melnus orbītu iedobumus.
Tad viegli ietrīcējās tumšie plakstiņi, kā skrējienam vāzti spārni' sacēlās melnās skropstas — un meitene atvēra blāzmainās acis, kurās iegailējās dzeltenas uguntiņas. Un, apvijusi rokas ap kaklu Gundaram, jautri iesmējās, ļaudama, jaunekļa lūpām slīdēt pāri sejai, pleciem un krūšu apaļumiem. Bet, lūpām apstājoties, lai sāktu runāt milas vārdus, maza, silta plauksta tās aizspieda ciet. Meitene nožāyājās un teica:
— Lai paliek, es zinu no galvas, ko tu gribi teikt: tu mani mīli, man kvēlainas lūpas un medaini krūšgali. Neko jaunu mans drūmais bruņinieks jau nepateiks.
Gundaram sakniebās lūpas, acīs iedegās mīlas naids.