— Tu laikam esi daudzus mīlējusi?
Marijas pirksti, slīdēdami pāri Gundara sejai, apstājās
pie sakniebtajām lūpām — tās nikni pavērās kā kodienam.
— Un kas par to? — viņa teica ar vienaldzīgu lepnumu, cieši skatīdamās jauneklim acīs, kuras pletās ar- vienu platākas, pilnas greizsirdības asaru. — Es tak nejautāju, cik daudzas tu esi mīlējis. Klausoties tagad tavos vārdos, varētu gandrīz noticēt, ka nevienas. Es neņemu ļaunā, ja to būtu desmitām. Man vienalga, kas tu esi bijis;
man pietiek, ja zinu, kas tu tagad esi un ar manu ziņu un tēva gādību vari kļūt.
Gundaram nobāla seja, pilna vilšanās žēluma. Bet meitene, no jauna apvīdama rokām tā kaklu, vilka viņa galvu sev klāt, mulsinādama ar matu aromātu un pusatvērto lūpu svaigumu. Dzelmainās acu zīles stīvi iepletās, kā vērdamās Gundaram dvēselē, un dzeltenās, dzirkstīgās uguntiņas likās saplūstam kopā, veidodamas dzeltenu liesmu lokus, kas saistīja gribu, sēja klāt un lika prātam klusēt.
— Man vienalga, kas tev aiz muguras un vai pirms manis tevi sildījusi pie savas sirds kāda cita. Dari tu tāpat: es tak tev patīku, kāda tagad esmu; un tāpēc, manu zeltmataino zēn, — Marija pievilka Gundara seju vēl ciešāk klāt savējai, dzeltenās acu gunis zvēroja turpat pie viņa redzokļiem, — nejautāsim, kas katram no mums pagātnē bijis! Domāsim par tavām tiesībām uz Zemgales troni un ka tu man devi mīlas vasaļa uzticības zvērestu.
Gundars juta, vērdamies meitenes zeltainās acu zīlēs, ka tam saplok griba un gaist greizsirdības saceltais niknums. Skūpsts, kas apdedzināja lūpas, ass un karsts, apmāja viņa prātu pavisam, un mute, vēl juzdama meitenes kvēli, pati no sevis runāja:
— Esmu devis un turēšu zvērestu, manas sirds valdnieci
Meitenes acīs izdzisa stindzinošo, dzelteno liesmu gunis, salūzdamas jautri dzirkstošās uguntiņās. Viņa iesmējās, apvija vēlreiz rokas ap Gundara pleciem un, izlēkusi no gultas, nedzirdami viegliem soļiem izslīdēja ārā 110 istabas.
* *
Ik naktis Sandomiras kundzene tagad nāca pie Gundara, smacēdama viņu savās skavās, un mīlas mulsums tam bija apstulbinājis prātu un gribasspēku. Dienā negribējās nekā domāt, galvu bija pārņēmis viegls tukšums, un dvēselē dega tikai viena vēlēšanās — kaut ātrāk satum- stu vakars un tam paka] tik drīz nesteigtos rīts.
Kaut ko manīja arī vecais pilskungs, kas pie galda mēdza šad un tad aplūkot abus jaunos ar platu smaidu. Vakara stundās sēdot pie kamīna uguns un dzerot karstvīnu, jau pāris reižu bija tam pasprucis pār lūpām, sarunājoties ar Gundaru, znota vārds. Pamanījis stingro Marijas skatienu, vecais vojevoda gan tūliņ aprāvās, sākdams atkal melst savus dēku stāstus, kuriem nebija gala, un pa paradumam tēlodams sevi pašu kā lielāko asinskauju un mīlas cīņu varoni.
Vai visas dienas tagad Mnišeks pavadīja ārpus pils, nozuzdams rīta stundās un atgriezdamies mājās vēlu vakaros. Daždien arī pie viņa saradās ciemiņi, sirmūsaini pani lielīgām sejām, žvadzinādami piešus un zobenus. Pastarpām gadījās arī viens otrs pāters. Visi šie ciemiņi vēlīgām acīm vēroja Gundaru, centās tam visādi izdabāt, runājot par viņa tiesībām, un, noreibuši no vojevodas medus šņabja, cirta dūres uz galda, drebinādami kausus un kannas un zvērēdami pie sava šļahtas goda izmēzt Ket- leru cilti no Jelgavas un vācu kungus un Lutera ķecerību no Zemgales. Dažs labs vairāk iesilis pans kļuva pavisam atklāts, sākdams žēloties par lielo ģimeni, mazo muižu un reizē lielīdams savu dēlu sparu un teikdams, ka tie gan būtu Zemgales hercogam pavisam citādi vasaļi nekā uzpūtīgie vāci.
Kādā dienā Mnišeks pavisam pazuda no pils, un Marija uz Gundara vaicājumu, kur tēvs palicis, atbildēja:
— Viņam galva labāk strādā nekā tev. Tēvs pūlas tava labuma dēj. Kad tiksi hercoga godā, neaizmirsti viņu iecelt par Dobeles vai Bauskas stārastu! Tās pilis neesot no Jelgavas visai tālu, un tad es varēšu, kad patiks, braukt pie tēva ciemoties.
Un naktī, žņaugdama Gundaru savās skavās, kuras kļuva arvienu straujākas un izlaidīgākas, Sandomiras kundzene, mainīdama mīlas elsas ar aukstas gudrības vārdiem, nebeidza mācīt Zemgales troņa pretendentu, kā tam jāizturas pret tēva radiem un draugiem, kam vērts dot lēņos muižu un dāvāt dzimtļaudis un kurš ir nelga un plikadīda. Un atgādināja atkal neaizmirst tēva pūlēšanos viņa labā, kad Bogislavs kļūs Zemgales valdnieks.
Gundaram brīžiem radās pretspars, bet, kad viņš mēģināja runāt, asinssārtas lūpas tam aizslēdza muti, apkārt apvijās maigi locekļi, un, sajuzdams zem kakla mei- tenīgu krūšu apaļumu, Gundars nepadūga ne vārda izrunāt, grimdams kā karstā atvarā. Un Sandomiras kundze- nes lūpas, iezīzdarnās viņējās un atkal atlaizdamās, runāja, mainīdamas mīlas nopūtas ar aizrādījumiem nelikties pagaidām ne zinis par lietām, kuru veikšanai esot citiem dota labāka saprašana.
Kunga priekšzīmei sekoja arī jaunākie Slavutas karakalpi, un pils kalpotājas pret šiem tālās Volīnijas viesiem izrādījās tikpat vēlīgas kā viņu kundzene pret kņazu Gundaru. Karakalpi mīlēja un dzēra, dzēra un mīlēja, visvairāk trīs: leitis Donāts, jautrais aizkrācietis Pauļuks un Aizdņepras stepju dēls Zigans, kam bija čigāna seja, melnas, milzīgas ūsas un līks turka deguns, kura dēj to sevišķi cienīja pils ķēkšas. Zigans varēja noēst vienā cēlienā veselu jēru, izdzert piedevām spaini alus un, turēdamies kopā ar jauno zobgali Pauļuku, ņēmās gan pa kalpoņu telpām un milzīgo pils virtuvi, gan gāja donžuānu un dzērāju gaitās uz pilsētu, dažreiz atgriezdamies atpakaļ tikai otrā vai trešā dienā saplēstiem župāniem, izplūktām ūsām un zilumiem un rētām sejās, noguruši, bet jautri — kā runči pēc mīlas dēku nakts.
Arvienu vairāk sadrūma Gaiža vaigs. Viņš gāja kņazam žēloties par karakalpu izlaidīgo dzīvi. Gundars atmeta ar roku, bet kundzene to izraidīja ārā, teikdama, ka tādam vecam vilkacim esot īstā vieta mežā un nekāda iešana kungu istabās.