Tad Gaidis parunāja ar Donātu, kam vienīgam no visiem Slavutas karavīriem bija zeltaini mati un gaiša bērna sirds. Jaunais leitis sāka kaunīgi atrauties no abiem trakgalvjiem, atkal turēdamies ar veco vienaci divatā. Kādā novakarā viņi pie pilsvārtiem uzglūnēja Pauļukam un Zi- ganam, tiem iereibušiem un gurdeniem dodoties mājup, un abus tā piekāva, ka Zigans sagulēja piecas dienas slims, bet Pauļuks slēpās no pils ļaudīm tikpat ilgi, kamēr sadzīs pārsistais deguns un atpamps kreisā acs. Pēc šīs mācības palika rāmāki arī citi, un Sandomiras pils ļaudis sāka tāpat bīties no niknā vienača kā slavutieši.
Disciplīna bija glābta, bet Gaiža bargais vaigs neatplauka. Un naktis, gulēdams kopā ar citiem lielajā telpā, kas bija ierādīta kņaza Gundara kareivjiem, vecais karavīrs grozījās savās cisās līdz otriem un trešiem gaiļiem, smagi pūzdams un rūkdams, līdz beidzot Donāts saņēma dūšu un ierunājās:
— Gaidas tēv, kas tev kaiš? Vai neesi slims palicis?
— Tu vēl prasi? — vecais pikti atrūca. — Kungam bija padomā liels darbs — senču zemes karošana. Tagad viņš pieplacis pie šejieniešu kundzenes kā lācis pie bišu
tropa un aizmirsis pavis?m, kas vectēvu gaidīts un senu ķēniņu novēlēts. Mani tā raganace vēl viņdien izsunīja par vilkaci, kam esot laiks mežā skriet. Mani, vecu kareivi, kas nogalinājis desmitkārt vairāk vīru, nekā tā savā kundze- nes gultā izguldījusi! Laikam domā, es nezinu, kāda šai padauzas slava. Mans vecais kungs, kad vēl bija jauns, arī ņēmās, kara gaitās staigādams, ar šādām tādām, bet, izmīlinājies pats, atdeva karavīriem papriecāties.
— Nerunā tik dikti, Gaidas tēv, — Donāts pabailīgi teica, apkārt skatīdamies, — pils kalpones jau stāsta, viņu kundzene būšot mūsu kunigaite.
Gaiža vienīgajā acī iezvērojās ļauna uguns.
— To trako bābu vajadzētu zirgiem saraustīt! — Viņš sirdīgi nospļāvās, kodīdams sirmās ūsas. — Vai tas ir dzirdēts! Puspasaules līgava iecerējusi tikt rados ar Gundariem, kuriem ķēniņasinis! Šai pilī tak nav neviena zirgu puiša, kas nebūtu ar viņu gulējis. Vecie līgavaiņi smej pa staļļiem: nu tik esot šiem cildens mīlas pušelnieks! Viens viņvakar smējās, man acīs skatīdamies.
— Es tam polim apgriezīšu sprandu, — Donāts iekaisis iesaucās. — Kā viņš iedrošinās tā runāt par mūsu kunigaiti?
— Viņš savu tiesu jau dabūjis un vairs nerunās, — Gaidis norūca, atmezdams ar roku, — es tam ietriecu rīklē visus zobus un mēli piedevām. Viņa draugi vēlāk sprieda — būšot piegājis vojevodas ērzelim pa spērienam. Ar tiem poļu nelgām mēs tiksim galā; bet kā paglābt kņazu no negoda? Es tev saku, Donāt, viņa ieēdinājusi mūsu kungu vai citādi kā nobūrusi. Tas ir skaidrs, es to redzu, kaut arī man viena pati acs.
Donāts pieliecās vecajam kareivim pie auss.
— Gaidas tēv, — viņš čukstēja, — pils ļaudis vakaros virtuvē stāsta par savu kundzēni vēl trakākas lietas.
— Nu, ko tad šie melš?
— Viņi saka, jaunā kundzene esot ragana, — Donāts nočukstēja, bailīgi skatīdamies apkārt.
Gaidis sirdīgi savilka sirmos uzačus. Vēl niknāk iegai- lējās viņa vienīgā acs.
— Es jau tā domāju, — viņš noteica, īgni kodīdams sirmās ūsas. — Ragana vien ir, vai nu citādi tā būtu mūsu kungu tā apbūrusi, ka viņš nezin vairs ne vakara, ne rīta.
Brītiņu abi klusēja. Tad sāka runāt Gaidis:
— To nu gan vajadzēs ziņot kungam! Varbūt tam atvērsies acis. Ko tad īsti šie stāsta? — Viņš pētoši paskatījās Donātā. Tas kaunīgi noplātīja muti un rokas:
— Stāsta daudz ko, — viņš gari novilka, — bet es, Gaidas tēv, lāgā neklausījos, un tā ij nepalika prātā.
— Laikam ņēmies ar meitām? To es tev saku, puis, ar meitiešiem nepinies: tas nenes labu, — Gaidis noteica, stingri pavērdamies leitim sejā. Donāts pietvīcis nokāra galvu. — Nu labi, — vecais viņu mierināja. — Vajadzēs iet pašam paklausīties, lai zinu, ko kungam pastāstīt.
Donāts vairīdamies pakratīja rokas.
— Vai, Gaidas tēv, viņi no tevis baidās un, ja atnāksi, par tādām lietām nemaz nerunās. Zini ko? — Leitis atkal pieplaka vecajam pie auss. — Man kas labs ienāca nupat prātā: virtuves dibena sienā ir mazas durvis, tām priekšā liela lāde, un aiz durvīm kāpes, pa kurām ķēkšas agrāk kāpušas tornī, nesdamas sargiem ēdienu. Mums vajaga piekļūt tām durvīm no torņa puses, tad varēsim visu labi sadzirdēt.
* *
Otrās dienas pievakarē abi Gundara karavīri klusi nozuda no kalpu zāles. Donāts rādīja vecajam tumsā ceļu. Gaidis kāpa tam paka], sirdīgi rūkdams un laiku pa laikam laizdams spļāvienu. Un, nokļuvis pie aizsprostotām virtuves durvīm, nosēdās uz pēdējās kāpes, smagi nopūzdamies.
Aiz durvīm bija dzirdamas skaļas valodas. Tad kāda sievietes balss bailīgi iesaucās:
— Jēzus, Marijai Kas tur tik smagi pūta?
— Laikam kāda nelaikā mirušā dvēsele, — klusi un svinīgi atteica otra balss un, palikdama vēl klusāka, piebilda: — Varbūt tas pats Kazimirs. Viņš mūsu pilī daudziem rādījies.
— Kas tas par Kazimiru? — jautāja trešais, pēc balss spriežot, jauneklis.
— Nu, mūsu pana vanadznieks, kas priekš trim gadiem ziemas mēnesnīcas naktī nolēca no tā paša torņa, kurā agrāk veda tieši no šejienes akmeņkāpes.
— Kāpēc tad viņš tā? — ierunājās atkal jauna baiss.
Brītiņu neviens neatbildēja. Tad vecā balss sāka stāstīt:
— Nabaga zēns bija iemīlējies mūsu kundzenē. Toreiz viņa vēl bija pusaudze, bet uz puišiem tikpat traka un delverīga kā tagad. Kazimirs bija guculis, no mazām dienām radis apieties ar Karpatu vanagiem. Tāda vanadznieka nebija nevienam panam visā Sandomiras vojevodistē. Medību piekūns tam klausīja ik vārdu kā suns savam saimniekam. Kungs bija iemīļojis Kazimiru kā dēlu; kundzene, no pils izjādama, vienmēr ņēma līdzi. Un kā jau mūsu panai tāda daba — patrakoties te ar vienu, te ar otru hlopu, ja nav pie rokas smalkāka kavaliera, šie abi jāj vienu, jāj otru reizi, bet Kazimirs paliek arvien bālāks, nenolaiž no kundzenes acu un kā kucēns tek tai visur nopakaļus. Panai vējš galvā, un drīz jau viņai sāk jāt līdzi zirgu puisis Vladeks. Vanadznieks staigā apkārt pusmiris, bet šī vairs ne acu nepagriež. Paiet rudens, pienāk ziema, un mēs jau sākām domāt, ka kundzenes glāsti būs Kazimiram pie- mirušies. Arī no vaiga tāds spirgtāks jau izskatās.