Te kādu rītu viņš pienāk man klātu pavisam bāls un aizgūdamies saka: Stanislav, es redzēju pa mūsu kundzenes logu izlecam pagalmā baltu vilcēni!
Es atsaku: vai redzēji vai neredzēji, turi muti; ja izdzirdēs vecais pans, tev izgriezīs mēli. Viņš paskatās mani trakām acīm un aiziet. Otrā dienā dzirdu to pašu no cita-? mutes: sargi dievodamies stāsta — šie redzējuši pie pils- vārtiem gluži baltu vilku ar melnām muguras krēpēm. Sēdējis sniegā un kaucis, skatīdamies mēnesī. Kad viens no sargiem noliecies pār valni, lai kaucēju pacienātu ar šāvienu, vilks paskatījies viņā dzeltenām acīm, nosmējies cilvēka balsī un pazudis kā ūdenī.
— Svētā Dievmāte, — ievaidējās sievietes balss, — tā jau būs bijusi mūsu kundzene! Neba velti viņai dzeltenas raganu acis.
Stāstītājs iesāka no jauna:
— Atnāk mūsu ļaudis no pilsētas, stāsta vēl trakākas lietas: žīdu drēbnieka Leizera sievai, skrienot rīta stundā pie rabīna ar saslimušu bērniņu, pielēcis uz Ķēniņa ielas klāt balts vilks, izrāvis mazo žīdēnu rio rokām un laidies projām. Zīdene tā pārbijusies, ka palikusi bez valodas un sākusi kliegt tikai pēc laba brītiņa. Saskrējuši glābēji, bet bijis jau par vēlu: asiņainās skrandas atrastas vecajos kapos, bet no paša bērna ne kauliņa.
— Lai mūs pasargā visi svētie eņģeļi, — sievietes balss raudulīgi nopūtās. — Lai arī žīda bērns, tak jau cilvēks vien ir bijis. Ak, tavu negantniecil
— Tas vēl nav viss, — stāstītājs nokāsējies turpināja.
— Otrā naktī ar vilkaci sastapies baznīckungs Ambrozijs, iedams uz rīta dievkalpojumu. Nezvērs meties šim virsū, bet ksendzs paspējis ar visu nobīli vēl piesaukt Jēzu Kristu, un tā uzreiz vilkacis atkritis puslēcienā, kā atsities pret neredzamu mūri. Nošņakstinājis zobus, atsēdies sniegā un sācis gaudot, skatīdamies ksendzā dzeltenām cilvēka acīm. Tas sācis atmuguriski kāpties atpakaļ, tā ticis līdz ielas stūrim un tad devis kājām vaļu. Bijis tā pārbijies, ka palicis slims un sagulējis divas nedēļas.
— Vai Dieviņ, vai Dieviņ, — sieviete vaidēja, — brukt virsā svētam baznīckungam! Par tādām negantībām viņu vajadzētu sadedzināt uz lēnas ugunsl
— Tu solījies mums stāstīt par vanadznieku Kazimiru, — jaunā balss nepacietīgi ieminējās.
— Pagaidi, tūliņ jau būs, — stāstītājs atbildēja.
— Izdzirdīs par ksendza nelaimi, Kazimirs aizgāja pie viņa un dabūjis apsvētītu sudraba lodi, jo tikai tādas ķer sātana klaušiniekus.
— Tā jau saka, — sieviete iekrita valodā, — visas citas nākot atpakaļ un ķerot pašu šāvēju.
— Kuš, Jagna, nejaucies starpā! — jaunais rājās.
— Un tā šis dabūjis to sudraba lodi, ielādējis savā musketē — kungs viņam to jaunās modes bisi uzdāvinājis par labu dienestu — un ik naktis klīst pa pilsmūri, gaidīdams vilkaci. — Bet tas, kā nojauzdams sliktu, nerādās. Kazimirs paliek mierīgāks, tāpat, mēs tie citi; sak, varbūt no tiesas būs bijis tikai tāds pasirmāks vilks — to ziemu viņi bija uzklīduši lielos baros, laikam no Karpatiem nākdami. Te vienā naktī atkal dzird aiz vārtiem vilka kaukšanu. Kazimirs lec augšā — viņš gulēja man turpat blakus, lielajā saimes istabā, — ķer savu musketi un tāpat basām kājām, tikai uzmetis plecos kažociņu, izmetās pa durvīm. Es vēl nosaucu pakaļ, lai apdomājas, var notikt liela nelaime, bet šis pat neatskatījās atpakaļ. — Sāku ģērbties arī es, trūkstas augšā citi gulētāji; te uzreiz dzirdam bises šāvienu un sargu klaigas. Izskrienam uz mūra — sargs tā nobijies, ka nevar parunāt, tikai plāta rokas. Prasām, kur vilkacis. Vilkača nav. — Esot aizbēdzis — sargs nobubina. Kur Kazimirs? — es prasu.
— Esot iekliedzies, nometis musketi, sacīdams, ka sašāvis kundzēni un ka šim tā kā tā esot pienācis gals. Aizskrējis prom pa mūri uz torņa pusi. Ejam turpu, — stāstītājs nokāsējies turpināja, — saucam Kazimiru vārdā. Neatsaucas. Uzkāpjam tornī — nav arī tur. Te uzreiz dzirdam žēlu kaukšanu. Mums pārskrien drebuļi, skatoties lejā: Kazimirs guļ augšpēdus pie torņa pamatiem, izpletis rokas, bet netāļu no viņa atsēdies sniegā balts vilks, pacēlis labo priekškāju un skatīdamies uz mums, kauc tik žēli un reizē tik savādi, ka izklausās pēc raudošas sievietes balss. Mēs sākām ūjināt — nelīdz; skaitām tēvreizi — vilks, lēkdams uz trim kājām, atiet gabaliņu tālāk, atkal apsēžas un kauc savu žēlo kaukšanu kā suns, ko dzen projām no mājas.
— Redzi nu, tai negantniecei laikam bija palicis Kazimira žēl, — sievietes balss iekrita stāstītājam valodā.
— Var jau būt. — Un tā, klausoties vilka žēlabās, mums sāk atslābt bailes, un mēs ar Vladeku sameklējām virvju kāpnes — varēja arī pa vārtiem, bet baidījāmies iet modināt vojevodu, bez kura ziņas naktī nedrīkst atslēgt vārtus. — Nolaižamies pa kāpnēm pie Kazimira, tas vairs nepūš: lēkdams zemē, bija atsities ar galvu pret torņa pamatiem. Vladeks paņem šo uz pleciem un tusnīdams sāk traukties augšup. Es kāpju beidzamais un pusceļā atskatos atpakaļ: vilks klibodams aizlec gar mūri un pazūd aiz lielā dienvidu torņa.
— Kur ta citur, — sievietes balss nikni novilka, — tam tornim iepretim jau ir kundzenes istabas.
— Tonakt saimes telpās neviens neaizvēra acu. Rītā dzirdam no istabenēm, ka kundzene staigājot pārsietu roku: esot sakodis kucēns, ar kuru šī spēlējusies. Mēs gudrojām, sak, vajadzētu saņemt dūšu, iet pie vojevodas un —
Noklaudzēja virtuves durvis, un stāstītājs apklusa pusvārdā. Bija dzirdamas jaunas balsis, un sākās citas valodas.