* *
Gundars uzmodās no miega ap saules lēkta stundu, un visa istaba likās pielijuši zeltaina mirdzuma. Pie durvīm kāds dauzījās.
— Kas tur? — kņazs iesaucās.
— Es, Gaidis, — atsaucās vecā Slavutas uzrauga balss.
— Nāc iekšā, — Bogislavs jautri noteica.
Gaidis ienāca, paklanījās un sāka mīņāties, grozīdams rokās cepuri.
— Nu, ko labu teiksi? Ko tu tik drūms? — kņazs jautāja.
Gaidis atvilka elpu, saņēmās un sirdīgi izgrūda:
— Kungs, viņa ir ragana,
— Kas?
— Šejienes kundzene. To saka visi pils kalpi.
Gundaram saskrēja sejā dusmu bālums. Kodīdams lūpas, viņš aizžņaugtā balsī teica:
— Ja tu nebūtu mana vectēva cīņu biedrs, es liktu tevi nopērt. — Kā tu iedrošinies melst tādas lietas par voje- vodas meitu, kurš mūs uzņēmis kā mīļus ciemiņus?
Gaiža sirmās ūsas nikni saspurojās.
— Kungs, es nemeloju; ja neticat man, prasāt Donatam! Skraidot apkārt vilka izskatā, tad reiz šauta ar sudraba lodi, kas ķērusi labo roku. Rētai vēl tagad vajaga būt saskatāmai. Nākamnakt apskatāties paši, tad redzēsiet, ka es runāju patiesību.
Kņazs nosarka. Tad saslējās un izgrūda caur zobiem:
— Ej!
Gaidis paklanījies pazuda aiz durvīm, tās spītīgi aizcirzdams.
Dusmās vīstīdams dūres, Bogislavs skatījās durvīs, aiz kurām bija pazudis vecais kareivis.
Ausīs šalca un dunēja sabangotās asinis, bet zeltaini sārtā blāzma, ar kuru bija pielijuši istaba, tagad likās asiņaina un drausmīga, un kņazs neviļus pievēra acis. Bet nežēlīgais gaismas mirdzums spiedās cauri plakstiņiem.
Vai vectēva kalps būtu melojis? Tas likās neticami. Gaidis bija īgns un parupjš, toties bezgodis nekad. Bet tikpat neticams šķita viss tas, par ko bija runājis sirmais vienacis.
Saķēris galvu, Bogislavs pirkstiem spieda ciet acu plakstiņus, vairīdamies no asiņainās rīta blāzmas, bet tā sārtoja plaukstas un lija tām cauri, vēl vairāk satraukdama mocošo šaubu plosīto dvēseli. — No gaismas mirdzuma sāka nirt ārā baisīga nezvēra purns atņirgtiem zobiem un svilinoši karstu plēsoņa elpu, un zvērošām, dzeltenām acīm, kuru skats stindzināja locekļus un prātu un lika sirdij nodrebēt ledainās šausmās. Tad nezvēra asiņainie zobi aizcirtās ciet, riebīgais purns sāka sairt un gaist un beidzot izzuda asinssārtās gaismas mirdzumā,
Palika tikai nezvēra acis — divas dzeltenu liesmu spoles, kas nikni zvēroja. Pamazām izgaisa no tām niknums, liesmu spoles plēnēja un dzisa, sairdamas dzeltenās uguntiņās, ap kurām sāka veidoties nāves bāla seja sarkanām lūpām, melnām matu cirtām un neticami garām skropstām, kas lēni laidās lejup, nodzēsdamas zeltainās acu uguntiņas.
Iestenēdamies Bogislavs streipujoja atpakaļ, atsitās durvis un, apgriezies apkārt, ieraudzīja Mariju, kas, jautri smiedamās, iebruka istabā, metās jauneklim ap kaklu un noskūpstīja viņa lūpas, — turpat pie Bogislava redzokļiem blāzmoja viņas acu zīles, pilnas zeltota mirdzuma, kas likās nākam no bezdibeņu dziļumiem.
Bogislavs apskāva meiteni, spiezdams savu karsto seju viņas matos, no kuriem nāca prātu mulsinošs aromāts. Sirds kļuva gaiša un viegla, dvēseli mitējās mocīt rēgi, un rīta blāzma bija atguvusi agrāko zeltaino mirdzumu.
Tad atkal sāka atgriezties šaubu mokas. Sākumā nemaz nemanāmas, viltīgas un ļaunas — tās zagās no jauna klāt un modināja Bogislavu zagšus šad un tad uzmest meitenei pētošus skatus; tie slīdēja pa bālo seju, visilgāki uzkavēdamies pie lūpām, kas bija sarkanas kā tikko cirsta brūce, no kuras vēl tikai taisās līt asinis. Tad pētīdami zagās tālāk, pārlēkdami no pleciem uz meitenes rokām, mazām, mīkstām rociņām, un, apstaigājuši sārtās plaukstas un vāros pirkstiņus, līda atpakaļ, lai bikli pētītu roku locītavas, vai pie tām nav saskatāms kāds baltumiņš, sen aizdarījušās rētas zīme.
— Balta zīmīte, ko var atstāt i jautra kucēna zobi, i lodes pieskāriens.
Nē, nekas nebija saskatāms. Un Bogislavam atkal sāka atplaukt sirds, aizdzīdama projām šaubas kā riebīgas un pļāpīgas vecenes.
Sēdot pie pusdienu galda, viņas atlīda atpakaļ, lika spiegojošiem skatiem atkal staigāt pa meitenes rokām, un tad kumoss, ko Bogislavs cēla pie mutes, piepeši apstājās pusceļā.
Marijas rokas locītavā, turpat, kur beidzās delna, vizēja neliels balts plankumiņš.
Jauneklim aizrāvās elpa, deniņos kāds neredzams sāka ašā steigā sist ar dunošu āmuriņu. Un acis iepletās platas — uz mirkli, tikai vienu pašu mirkli tām bija licies, ka meitenes seju aizēno riebīgs, asinīm notašķīts vilka purns, kura dzeltenajām acīm bija stindzinoši liesmains skats.
— Kas tev vainas? — Marija ievaicājās, ieraudzījusi nāves bālumu jaunekļa sejā. Tad pamanīja šausmas viņa acīs; to skati nepaguva laikā atzagties nost, sākdami mētāties kā notverti spiegi, un meitene aši norāva no gald i roku. Viņas sejā sārtums sāka cīnīties ar bālumu. Asins- sarkanās lūpas sakniebās, tad pavērās vaļā — cauri tām pavizēja mazi, asi zobi.
— Ko tu skaties kā negudrs? — iešņācās satracinātas sievietes balss, kurā skanēja bezprātīgs niknums. Tad nodārdēja apgāzts krēsls, nošķinda zemē notriekts sudraba šķīvis, ieklaudzējās nikni aizcirstās durvis — un Bogislavs palika viens pats plašajā ēdamzālē bāls kā linauts, un stīvi vērdamies tai vietā, kur bija sēdējusi sieviete ar rētu labās rokas locitavā un lūpām, kas bija kā tikko cirsta brūce, no kuras taisās plūst asinis.
Tonakt Bogislavs gulēja viens pats savā istabā, iepriekš cieši aizbultējis durvis. Naktī viņu māca ļauni sapņi un likās, ka pie durvīm kāds skrāpējas, nikni un reizē žēli smilkstēdams. Uztrūcies augšā no murgiem, viss nosvīdis, Bogislavs pukstošu sirdi klausījās. Viss bija un palika klusu. Aiz loga vizēja ziemas nakts, un vienīgais troksnis, ko jauneklis varēja sadzirdēt, bija viņa paša sirds skaļā pukstēšana.