* * *
Rītā sastopoties, Gundaram bija bāla seja un meitenei piesarkušas acis un saburzīti plakstiņi. Bet, lūpām atveroties — tās viegli drebēja —, acu skropstas uzlidoja augšup lepni un brīvi kā agrāk, atsegdamas acu dzelmes, kas tagad likās satumsušas, jo viņās vairs nemanīja zeltaino uguntiņu.
— Kas tev vainas, un kāpēc tu vakar biji tik savāds?
Bogislavs nezināja, ko atbildēt. Lūpas velti meklēja
vārdus, bet sirds iesmeldzās sāpju žēlumā, redzot acis, kurās asaras bija izdzēsušas agrāko blāzmaino mirdzumu.
— Tu negribi sacīt? Nu, tad es pateikšu pati: tev kāds būs izstāstījis kalpotāju pasaciņu par balto vilkaci, kas naktīs lecot ārā pa manas istabas logu un skraidot apkārt, baidīdams sargus un baznīckungus. Sīs pasaciņas dēj mans tēvs lika suņiem norldīt divus nekaunīgus hlopus, kas bija iedrošinājušies iet pie viņa par mani, Sandomiras vojevodas meitu, sūdzēties. Tenku stāstītājai izgrieza mēli, lai viņa nekad vairs nevarētu melst par savu kundzēni. Vai tiešām tu, ķēniņcilts mantinieks un Padovas students, esi tāds nelga, ka vari ticēt pasakām, kurām tic vecas sievas un mazi bērni, un arī varbūt viens otrs prātu izdzīvojis vienacains karavīrs?
Marija lepni saslējās, ieurbdamās Bogislavā niknām acīm, kurās dega dzeltenas ugunis.
— Tu klusē? Tātad tu tici traku veču un muļķa veceņu pasakām vairāk nekā man, ko pats vēl nesen sauci par savas sirds ķēniņieni. Lai arī tā būtu. Man nav žēl mīlas, tikai kauns, ka vecā kņazu ciltī var rasties vīrs, kam vēl hlopu padoms un bērna prāts.
Apdedzinājusi Bogislavu ar savu dzelteno acu ugunīm, Sandomiras kundzene vēl lepnāk saknieba lūpas, spītīgi iecirta galvu un taisījās iet. Un tik daiļu to bija padarījis aizvainotais lepnums un kundzisku asiņu spīts, ka jauneklis nokrita pie meitenes kājām, skūpstīdams viņas svārku malu. Un, pacēlis augšup seju, lai pavērtos meitenē, Bogislavs pamanīja turpat pie saviem redzokļiem zeltainas acis, kurās smaidu liesmiņas steidza žāvēt asaru lāses. Ap kaklu tam apvijās maigas rokas un prātu samulsināja
naktsmelnu matu aromāts.
* *
Naktī Donāts uztrūkās no miega, jo tam bija licies, it kā dzirdētu Slavutas karakalpu telpas tuvumā vilka gaudošanu, pilnu gaviļu prieka un asinsalkas. Baiļu pārņemts, tas steidza modināt Gaidi, un abi palika nomodā līdz trc- šiem gaiļiem, ausidamies, vai atkal neatskanēs Donāta dzirdētā vilka balss, un tās vietā dzirdēdami tikai kaimiņu gulētāju krākšanu. Izrājis Donātu par niekkalbi, Gaidis pagrieza tam muguru un likās aizmidzis. Bet miegs tonakt bēga no vecā karakalpa acīm, un arī ausis palika nomodā. Un, kaudamies ar savām smagajām domātn par jaunā kunga nevarību un vecā kņaza novēlējumu, sirmais kareivis, kam bija lūša dzirde, izstiepis roku, sataustīja zobenu un nolika to sev blakus pa grābienam, jo bija ma- tījis pie durvīm kādu skrāpējamies. Vai tā bija pele vai kas cits, to nevarēja krācēju vainas dēļ sadzirdēt.
Sandomiras pilī atlēkšoja vienā pašā diena trīs jātnieki ar vēstīm priekš kņaza Gundara. Vienu zirdzinieku bija sūtījis Zamoiskis, otru — pats Sandomiras vojevoda. Zamoiska jātnieks nesa ļaunas ziņas — pātera Celestina rakstītu vēstuli, kas, raidīta Gundaram uz Zamosci, bija nokavējusies ceļā. Pāters ar pilnmēneša seju gaudās, ka sākumā labi ievadītā lieta esot atdūrusies pret lielām grūtībām: hercogam Fridriķim nākuši diezin kādā ceļā zināmi Gundara un viņa draugu nodomi, bet tas vēl neesot tas ļaunākais — Zemgales zemnieki dumpojoties un dedzinot muižas, un notvertie nemiernieki stāstījuši, ka viņi gaidot pārnākam savas senās ķēniņu ģints pēcnācēju, kuram valdot nebūšot neviena kunga, tikai brīvi savas zemes arāji. Hercogs atsūtījis Varšavas galmam garu sūdzības rakstu, un Ketlera pusē gribot nostāties arī daudzi leišu kungi ar pašiem Radziviliem priekšgalā. Varšavā jau ieradušies viņu delegāti, kas prasot bargu ķēniņa tiesu par dumpīgiem zemniekiem un viņu kūdītājiem, kas sākoties nākuši ar kņaza Gundara ziņu.
«Mīļais dēls,» pāters rakstīja, «kaut Tu zinātu, cik lielas tagad manu sirdi pārņēmušas bēdas, jo viss var būt, ka tas Kungs nolemj, lai baznīcai šoreiz ietu secen viņas likumīgā daļa un Tev Tavu sentēvu mantojums. Brālis Antonijs, šis lielais taisnības kareivis un ķēniņa biktstēvs, kura padomam citkārt bieži klausījis mūsu gudrais valdnieks, vēl gan nezaudē cerību, un lai svētā jaunava un visi eņģeļu pulki sekmē viņa gaidu piepildīšanos. — Būtu labi, mans dēls iekš tā Kunga, ja Tu atsūtītu mums kādu rakstu, viņā apzvērēdams ar savu kņaza vārdu, ka vairies pat no domām par Zemgales zemnieku brīvlaišanu un tamlīdzīgām lietām, kas var satricināt ķēniņvalsts pamatus. Tas gaužām atvieglotu pāteram Antonijam un arī man grūto cīnīšanos Tevis labad un rādītu hercoga un Radzivilu sabiedrotiem Lietavas kungiem, ka Tu neesi nekāds anabap- tists, dumpīgu zemnieku musinātājs, līdzīgs bezgodim Minceram un citiem mantas kopības un visu kārtu vienlīdzības sludinātājiem, bet dižciltīgs vīrs no vecas ķēniņu ģints.
Ja arī Tev, dēls, būtu ienākušas kādreiz prātā tādas aplamības,» mūks rakstīja vēstules beigās, «tad izmet viņas no savas galvas, kurai citādi var paiet secen hercoga cepure! Katrai ļaužu kārtai šajā saulē no paša mūžības ceļu lēmēja nolemts savs liktenis. Vienai lūgt Dievu par citiem, otrai valdīt un karot, trešai tirgoties, bet ceturtajai strādāt un vairoties, lai tīrumiem būtu arāji un augstākām šķirām apakšnieki.»
Otrā — Mnišeka rakstītā vēstule nesa Bogislavam līdzīgas vēstis. Vecais Sandomiras vojevoda stāstīja, ka, cīnīdamies viņa labā, esot apbraukājis vai pusvalsts un tagad uzturoties Varšavā, lūkodams dabūt galma ļaudis Gundara pusē.
«Tā ir iespējama lieta, mīļo znot, bet Tu pats zini, ka cilvēks nekā negrib cita labā darīt par velti. Tādi paši cilvēciņi ir arī ķēniņam tuvākie ļaudis, no kuriem dažam labam liela ģimene, bet pagrūtāka iztikšana, sevišķi tiem zviedru augstmaņiem, kas, turēdamies pie katoļu ticības, bijuši spiesti atstāt savu zemi un tagad mitinās no ķēniņa Zigismunda žēlastības. Viņi spēj daudz, bet sāks nopietni rīkoties tikai tad, ja Tu dosi tiem noteiktus solījumus. Es domāju, mīļo znotiņ, ka vajadzētu gan solīt, jo Tev pašam tak vienalga, kas kalpina Zemgales blopus — vācu kungi vai mūsu šļahtiču dēli, vai no Zviedrijas padzītie plikadīdas. Ja tikai pani Tev labi klausa, dod godu savam hercogam un stingru roku savalda zemniekus, kas tagad palikuši spītīgāki visās valsts malās. Gudri ļaudis saka, ka tas nevēstot mūsu kārtai nekā laba, bet briesmīgus hlopu karus un pastardienas tuvošanos.»