Līdzīgi pāteram Celestinam, Mnišeks savas vēstules beigās brīdināja mīļo znotu no bīstamajām anabaptistu mācībām, par kuru piekritēju Ketlera un Radzivilu aģenti cenšoties nostādīt ķēniņa acīs Gundaru.
Lasot vēstules, arvien drūmāka kļuva Bogislava seja. Atbalstījis galvu uz rokas un stīvi vērdamies logā, aiz kura zvīļoja ziemas debesis, viņš sajuta zodā vieglas sāpes. Pacēlis plaukstu pie acīm, Gundars sāka skatīties, un piepeši acīs sakāpa viegls sūrums.
Pirkstā zvīļoja Nameja gredzens, plats un senlaicīgs, un uz viena no izplestajiem vanagu spārniem bija redzama maza asins pilīte.
Jauneklis pagrieza pret vakarblāzmu senča gredzenu. Nikni iegailējās sudraba pineklā savijušos zalkšu pāris, bet zelta vārpu vaiņags pielija pilns sarkana mirdzuma, un sārts bija kļuvis arī zeltotais vanags, tiekdamies aizlidot debesu izplatījumā. Tagad tas likās guris un ievainots, jo vienā viņa spārna galā vizēja asinspilīte, sarka
no numā sacenzdamās ar abu zalkšu acīm, kas bija darinātas no maziem rubīniem.
Gundara sirds sažņaudzās asās sāpēs. Kopš Zamosces pils dzīrās viņš bija ieslēdzis sirdī Sandomiras kundzēni, Zemgales vanags līdz ar Nameja gredzenu tam bija izlidojis no prāta un vectēva novēlējums no atceres.
Sāka mākt kauns un smeldzošs žēlums. Vieglais sūrums, kas bija nemanot sakāpis acīs, pārvērtās asarās, kurām sekoja raudu elsas.
Kņazs Gundars raudāja, spiezdams pie lūpām gredzenu un juzdams uz tām viņa vēso sudrabu.
Slavutas kņazam paceļot asaru miglotās acis un paveroties logā, aiz kura lidoja sniega pārslas, viņš ieraudzīja iejājam pils pagalmā trešo jātnieku, kas viss bija aplipis sniega putekļiem.
Pie durvīm pieklauvēja. Gundars, izslaucījis acis, atsaucās. Kāda roka vēra durvis, un kņazs Bogislavs ieraudzīja Gaiža sirmūsaino seju ar tatāru zobena rētu virs kreisajiem deniņiem.
— Kas ir, Gaidi? — kņazs ierunājās.
Vecais karakalps nokāsējās un tad teica ar aizžņaugtu kaklu:
— Kungs, tur ir atjājis kāds zēns, kas runā tavu tēvu mēlē un sakās nākam no Zemgales.
Ar vienu lēcienu Bogislavs bija kājās.
— Ved šurp! — viņš teica, un balss tam savādi drebēja. — Ved taču šurp, tūliņ, acumirkli, — kņazs aizgū- damies runāja un, pats nezinādams, kāpēc, sāka apjozt zobenu. Bet drebēja rokas un arī portupeja, ko tas turēja trīcošos pirkstos.
Gaidis pazuda un atgriezās pēc brītiņa, vezdams sev līdzi jaunu zēnu, pie kura matiem un karavīru tērpa vēl lipa klāt ledus piles un sarmas putekļi. Aiz noguruma jaunais kareivis tikko turējās kājās. Bet acis dega, seja blāzmoja, un, piestreipuļojis kņazam klāt, viņš nokrita ceļos, apkampdams Gundara ceļus un vērdamies no apakšas Bogislavam sejā mirdzošām, padevīgām acīm.
— Kungs, — viņš runāja, — es nāku no Zemgales, lai apsveiktu savu ķēniņu. Tu izskaties tāds pats, kādu es tevi tiku redzējis dažu labu nakti un kādu tevi sentēvi un tēvi redzējuši. Bet kāpēc tev nav galvā vārpu vaiņaga, un kur tavs purpura mētelis, kāds tev bija plecos, kad es tevi skatīju sapņos, auļojam karapulku priekšgalā pāri šalcošiem egļu mežiem, un tava baltā rumaka krēpes skāra pašus padebešus?
Runātājam bija zilas acis, mīksti linu mati un uz lūpām gaišs bērna smaids. Un vārdi, kurus tas runāja, likās Bogislavam kā lakstīgalas pogošana pavasara naktī, ko jauniešiem klausīties neapnīk.
Bogislavs, viss starodams, vērās zēna sejā.
— Kungs, tagad tu nāksi atpakaļ Zemgalē, — Kaspars lūgdamies teica. — Zēni un vīri redz tevi sapņos, un vectēviem neapnīk stāstīt bērniem par viņiem laikiem, kad tu vēl valdijis savā pilī Tērvetē un Zemgales lauku arāji vēl nebijuši vācu kungu klaušinieki. Tos laikus neatceras pieredzējis neviens, un tomēr atmiņa par tiem deg visu tevis gaidītāju sirdīs. Kungs, nāc atpakaļ, nāc pie taviem ļaudīm, kas tevi gaida, iedami svešu kungu gaitās un vēl pirms gaiļiem steigdami savas rijas kult! Arājs domā par tevi, iedams pakaļ arklam, sējējs, kaisot zemē sēklu, piemin tavu vārdu, un meitenes daiņo par tavām kaujām, kurās tavs zobens pļāvis vācu rindas kā pļāvēja vienrocis rudzu lauku. Nāc mājās, visu gaidītais zemnieku ķēniņ, jo tautas acis ir izraudātas sausas, tevi atceroties, un sirdis izsāpējušas, sērojot pēc tevis un tiem laikiem, kad katrs bija brīvs arājs sava paša tīrumā. Zemnieku ķēniņ, nāc atpakaļ pie savas tautas, dari vieglu viņas bēdu rūgtumu un liec zelta vārpu vaiņagu no jauna sev galvā par zīmi. ka tu esi Zemgales kungs, un dari visus atkal brīvus kā senlaikos!
Bogislavs klusēja, uzlicis Kasparam abas rokas uz gaišcirtainās galvas un kā gurumā pievēris acis. Tad pacēla valgās skropstas, saslējās un teica:
— Man tagad ir tā, it kā es būtu līdz šim sapņojis Jaunu sapni. Mans svešais brāli, tu biji kā gaismas putna balss, kuru dzirdot bēg un pazūd visi rēgi. Tu esi gājis meklēt senu ķēniņu; mana mūža novēlējums ir senas ķē- niņvalsts meklēšana. Cejā mēs abi esam satikušies: iesim abi kopā meklēt brīvo Zemgali, vienalga, vai turp vestu slavas vai moku ceļš!
* * *
Kad Sandomiras kundzene naktī devās kņazu apciemot, tā izdzirda aiz Bogislava istabas durvīm skaļas valodās uu giiezās atpakaļ. Un, litā alkal dodamās turpu, vairs neatrada meklēto.