Sargi stāstīja, ka Slavutas kņazs ar saviem karakalpiem un svešo jātnieku, kas vakar ieradies kā trešais, jau pirms saules lēkta izjājis pa pils vārtiem. Vārtu sargs no aizjājēju valodām izpratis tikai vienu: viņi runājuši par Varšavu.
Netīrā Varšavas krodziņā pie krūkām apkrauta galda bārdaini karakalpi dzēra un dziedāja par kaujām, kurās tie bija cirtušies līdzi, un meiteņu skūpstiem un skaistu sievu glāstiem, kas iereibina vēl vairāk nekā vecs ungāru vīns. Par ķēniņu Zigismundu, kam magnāti negrib klausīt, un par veco Zamoiski, kas aizvedis savus karapulkus līdz pašai Donavai. Viņi dziedāja rupjām, nodzertām balsīm, ar dūrēm un liepas kausiem dauzidami nosūbējušo ozola galdu, un galds, kannas un krūkas smagi drebēja kā aizsalis purvs Belovežas mežā, kad tam baurodams auļo pāri noputojušos sumbru pulks.
Karakalpi dzēra un dziedāja, bet aiz mazās, ar ledu no āra klātās, no iekšpuses kvēpiem noķepušās loga rūts auroja un kauca putenis, griezdams kopā kupenas līdz pat krodziņa jumtam, un skurstenī žēli gaudoja raudulīgais janvāra beigu vējš.
Tikai par vienu nedziedāja noreibušie karakalpi, un, to atceroties, smagi slīga lejup viņu galvas un rokas žņaudzīja zobenu rokturus. Viņi nemēģināja dziedāt par savu kungu, kaut gan par viņu smējās un runāja visos Varšavas krogos, pilīs un iebraucamās vietās, jo ķēniņš Zigis- munds bija saaicinājis magnātus un šļahtu uz seimu Varšavā, un jaunā galvaspilsēta bija kļuvusi divkārt bagātāka ļaudīm. Vieni paši Radzivili bija atveduši divi tūkstoši bruņotu kalpu, un Potockiem, Višņeveckiem un Ko- ņecpoļskiem to nebija daudz mazāk.
Visa Varšava bija muižnieku un karakalpu pilna, un kausi un zobeni šķinda visās rezidences malās. Visur skanēja valodas un tika stāstītas raibas dēkas par veciem un jauniem kariem. Jauns karš jau patiesībā bija sācies, jo ķēniņš Zigismunds bija saķildojies ar savu stūrgalvīgo tēvoci Zēdermanlandes Kārli, kura zviedri dzina vājos poļu garnizonus ārā no Vidzemes.
Paši raibākie nostāsti, kas gāja no mutes mutē, tika stāstīti par jauno Slavutas kņazu Gundaru, kas ar veciem, it kā nezin kāda pagānu ķēniņa rakstītiem dokumentiem iecerējis tikt Zemgales hercoga godā un pratis pat iegūt kanclera Zamoiska labvēlību. Nepacietīgs un aušīgs be? mēra — Slavptas kungs sācis sūtīt uz Zemgali musinātājus, kas kūdījuši turienes zemniekus slepkavot muižniekus un hercoga Fridriķa ierēdņus, apsolīdami dumpiniekiem, ka, ticis par Zemgales hercogu, kņazs Gundars tiem atlaidis visas klaušas un nastas, padzīs visus kungus un dzīvos pats viņu vidū kā līdzīgs starp līdzīgiem.
Par laimi, šiem negudrajiem plāniem laikus nākts uz pēdām, un hercogs steidzies žēloties ķēniņam; seimā pa otram lāgam žēlojies par Gundara aplamībām hercoga sūtnis, atvezdams jaunus, smagus apvainojumus pret Sia- vutas kņazu un ar tiem pierādīdams magnātiem, ķēniņa uzticības vīriem un visai šļahtai, ka Gundara rīcība apdraud visu Polijas valsts iekārtu, jo, kļūstot brīviem Zemgales hlopiem, tās pašas tiesības sāks sev prasīt arī Vidzemes, Zemaites, Lietavas un citu zemju hlopi un, ja nedos ar labu, ņems ar cirvjiem, sarkano gaili un sekumiern.
Un mirdzošos, zeltšūtos kuntušos tērptie pani nicīgi viebās, runādami par aušīgo kņazu, un lika pirkstu pie pieres. — Muižniekam un pie tam vēl no vecas kņazu cilts, ja tas bija sācis aizstāvēt tik trakas lietas, droši vien galvā kaut kas nebija vairs kārtībā.
Toties paniem plauka smaidi sejās, ņirgājoties par Sandomiras vojevodu Mnišeku, kas bija iecerējis tikt Zemgales hercoga sievastēva godā un sācis Gundaram precināt savu zeltacaino Mariju, šo palaidnīgo skuķi, kas esot gatava katram mesties kaklā un, kā ļaudis melsa, nenievājot pat vanadzniekus un zirgu puišus.
Pani melsa un smējās arī par Mnišeka lielo cenšanos Gundara labā: vecais vojevoda esot nojājis septiņus zirgus, rikšodams apkārt pa valsti un visur meklēdams draugus savam nākamajam znotam Gundaram. Tas dzīvojis Sandomiras pilī pa to laiku zaļas dienas, mīlinājies ar Mariju, sūtījis zemnieku kūdītājus uz Zemgali, bet, padzirdējis, ka vecais pans dodas mājup un grib jau visā nopietnībā parunāt par kāzu dienu, kādā naktī aizbēdzis no Sandomiras, dodamies uz Varšavu, lai lūkotu iegūt citu magnātu uzticību. Par laimi, hercoga sūtnis jau bijis aizsteidzies priekšā pa to laiku, kamēr Gundars dzīvojis pa Mnišeka pili, un tā visam uzreiz pienācis gals — i Gundara plāniem par hercoga cepuri, i Mnišeka un tā radu cerībām tikt pie jaunām muižām Zemgalē: znots tam piedāvājis tikai ciema stārasta vietu, jo hlopi būšot kungi, bet par hlopietn palikšot visi šļahtiči, vienalga, vai ir vācu vai poļu asins.
Pēc neveiksmes pie senatoriem «hlopiski kruj», kā tagad visi saukāja kņazu Gundaru, bija pazudis. Viens otrs stāstīja, ka esot redzējis Slavutas panu ar tā kalpiem aiz- auļojot pa lielo Zamosces ce|u uz austrumiem: laikam tam delverim pašam sameties kauns un tagad steidzies ātrāk tikt mājās, lai Jaudis, viņa neredzēdami, drīzāk aizmirstu tā negodu. Citi melsa, ka kņazs Gundars, baidīdamies no magnātiem un hercoga Fridriķa atriebības, aizbēdzis pie aizkrāciešiem, savas ģints vecajiem draugiem, un gudrojot no Horticas bēgt vēl tālāk pie turku sultāna, lai to sakūdītu uz karu pret poļiem. No tāda jau varot visu sagaidīt.
* * *
Kņazs nebija ceļā pie aizkrāciešiem vai turku sultāna. Viņš gulēja kroga dibena istabiņā, ko tam bija ierādījis peisakainais krodzinieks, zemu locīdamies un dēvēdams viņu par «paņe grabe». Pēc Gaiža niknā brēciena, ka viņa pans neesot nekāds «grabe», bet kņazs Gundars, krodzinieks sarāvās vēl līkāks, paglūnēja, kasīdams savu sarkano bārdu, un tad pazuda kā ūdenī.
Gundars gulēja uz lāvas, ar lūša kažoku apsedzies, un sapņoja vaļējām acīm, nedzirdēdams savu kalpu valodas, kas dunēja tepat aiz zemajām durvīm, un beidzot bija aizmirsis, kur atrodas.