Nebūtībā aizpeldēja nokvēpušās griestu sijas, un to vietā sāka blāzmot mirdzoši zils debesjums ar skrejošiem mākoņu bariem un gulbju baltiem padebešiem. Izgaisa blakšu un circeņu apsēstās sienas, un ap jauno kņazu pletās nepārredzami, viļņojoši, dzelteni kviešu lauki — viens vārpu vilnis pēc otra skrēja, vējam iežūžojoties, līdz pašam apvārsnim. — Klusās lauku sētās zem nosūnojušiem jumtiem mājoja gaiši un laimīgi ļaudis, kuru rokas prata vienādi veikli vadīt arkla balstu, cilāt bisi un vēzt zobenu. — Un kviešu lauku vidū uz augsta kalna cēlās arāju ķēniņa pils, zeltotiem torņiem tālu mirdzēdama. Senā Tērvete, no kuras priekš gadsimtiem bija aizgājis svešumā lielais sencis, pazuzdams tālās kara gaitās un tomēr dzīvodams cauri laikam nn cilvēku mūžiem savu bērnu un tautas atmina.
Uzplaiksnijās un pazuda senā ķēniņpils, saules pielijuši kviešu lauki un zili mirdzošais debesu izplatījums, un sapņotāja acīm atvērās cita aina. — Kluss, liķiem un sakapātiem mirējiem nosēts kaujas lauks, baisīgi kluss, arī saules apspīdēts. Pāri kritušiem kāpa, smagi elsodams, balts kaujas zirgs asinīm notašķītiem sāniem, nesdams jaunu jātnieku. Purpura mētelis bija apmests jātniekam ap pleciem, un galvā tas nesa vārpu vaiņagu. Jātnieks steidzās cauri līķu piekaisītam klajam bez svītas un pavadoņu pulka un, aizsniedzis lauka vidu, pacēlās seglos, atsviezdams savu balto rumaku atpakaj, un Gundars ieraudzīja nāves bālu seju, kurai pāri ritēja asins lāses, jo vārpu vaiņags bija pārvērties meža rožu vaiņagā un tā dzeloņi plosīja jātnieka pieri un deniņus.
Un tik līdzīgs viņam pašam izlikās šis savādais jātnieks, ka Gundars, viss drebēdams, iekliedzās no šausmām un pamodies ieraudzīja nosūbējušos, zemos griestus, nokvēpušās sienas un pūšļa rūtis, aiz kuras nakts melnumā griezās un vaimanāja janvāra nakts putenis.
Atsēdies uz lāvas malas — lūšādas kažociņš noslīdēja klonā —, kņazs aizsedza rokām seju.
Atmiņā sāka aust un joņot, brāzdamās cita pēc cilās, jaunas ainas, tikai savādākas nekā tās, kuras sapņotājs nupat bija redzējis, gulēdams aizvērtām acīm. Uzplaiksnī- jās un atausa kā dzīva mirušā vectēva izdēdējušā seja, sāpju un sēru izvagota, kā mādama un vaicādama. No istabas tumsas aiz vectēva sāka iznirt citas — baisīgas un maigas, vēlīgas un draudošas… bruņās kalti augumi un vareni, ozolu stumbriem līdzīgi stāvi, ar lāčādu apsegti… Maigas un lepnas brabantiešu mežģīnēs tērpušās galma dāmas un zeltmatainas meitenes, kuru galvās mirdzēja dzintarzīļu vainadziņi.
Senču sejas nira no tumsas viena pēc otras, ņirbēdamas nakts melnumā un drūzmēdamās ap lāvu, uz kuras sēdēja viņu cilts pēdējais. Kā vairīdamās, taujādamas, skumdamas un reizē mudinādamas, tās vērās, izgaisdamas tumsā un pēc brītiņa uzpeldēdamas atkal.
Gundars bija nevarīgi atkritis pret sienu un, kā lūgdams un reizē vairīdamies, izstiepa tumsas rēgiem pretim rokas. — Tad piepeši viesulis vēl skarbāk ievaimanājās aiz loga, salta vēja šalts iedrāzās pa skursteni istabā līdz ar ziemas nakts dzestrumu un izdzisušiem pelniem — un tumsā pazuda viss.
Gundars atkal sagura uz lāvas, galvu atbalstījis rokās, un lēni aizvēra acis.
Atkal viņu apstāja rēgu bari. Taisnību sakot, tie nebija rēgi, bet dzīvu cilvēku ēnas, to cilvēku ēnas, kuri paši viņu aizvakar bija smējuši. Uzausa atcerē Kristapa Ra- dzivila stāvs — viss violetā, ar zeltu izšūtā samtā, melnām ūsām un lepnu seju. Un ēnas lūpas, savilkdamās nicīgā smīnā, atkārtoja vārdus, ko bija runājis magnātu sapulcē varenākais Lietavas pans:
— Jūs gribat atcelt dzimtbūšanu, gribat pārvērst gausās zemnieku cūkas par dižciltīgiem kaujas rumakiem un manu kaimiņu hercogu Fridriķi līdz ar tā muižniekiem laist ubagot par kaunu un apsmieklu ne vien visām kristīgo zemēm, bet pat turkiem un tatārieml Atcelt visas klaušas, pārvērst dzimtļaudis šjahtā vai kazakos un valdīt viņu vidū kā primus inter pares, kā mūsu kroņa ciemos voiti un stārasti valda zemniekus? Mī|o kņaz, tie ir neprātīgi sapņi, un šī sapņošana var slikti beigties ne vien priekš jums, kas mums puslīdz vienalga, bet priekš visas valsts. Ja visi hlopi kļūs kazaki un brīvnieki, tad šļahtai vairs nebūs vietas. Lieks būs arī karalis, jo tā vietā aizkrāciešiem jau ir pašu celti atamani. Kņaz Gundar, tie ir bīstami sapņi, ko jūs sapņojat! Kaimiņš Fridriķis man ziņo ar gaužām asarām un skumjām, ka jūsu sūtīti kūdītāji musinot viņa zemniekus un arī muižnieku klaušinieki atsakoties iet darbos. Dumpinieki jau nodedzinājuši vairākas muižas; nevainīgi un cienījami kungu kārtas Jaudis šaušalīgi nobendēti. Kņaz Gundar, jūsu saceltie maldi Zemgales zemnieku galvās ir lielākais neprāts, un savu plānu jūs neizvedīsiet pret mūsu gribu, kaut arī jums palīdzētu Roma un visi jezuīti, — Radzivils bija nobeidzis ar īgnu smaidu, kā jau kalvinists, atcerēdamies, ka Bogislava vectēvs ir bijis viņa ticības brālis. — Un, ja arī ķēniņš šos plānus gribētu atbalstīt, tad arī tas jums nelīdzēs; Lietavas īstie valdnieki esam mēs, Radzivili, nevis Važas cilts.
Nakts tumsā izplēnēja varenā leišu pana bargā seja, un tūliņ sev blakus jauneklis ieraudzīja citu — sirmām ūsām viltīgi labsirdīgo vecā Zamoiska seju, cirtienu rētām un ilga mūža rievām izvagotu. Vecās, gudrās acis vērās viņā, kā pārmezdamas un norādamas un reizē mierinādamas. Aiz Zamoiska pleca sāka celties ķieģejsarkanais
Mnišeka vaigs, aizvainots, vīlies un neslēpta īgnuma pilns. Un turpat tēvam blakus pavīdēja bālā Marijas seja dzeltenām raganas acīm, sarkanām lūpām, kuras bija kā asiņaina brūce, un naktsmelnu matu pīnēm. Lūpas, kuras kņazs Bogislavs bija skūpstījis viņās neprāta naktīs, savilkās lepnā nievā, un acu dzīles blāzmoja kā dzelmaini atvari.