* * *
Kņazu Gundaru uztrauca no viņa smagajiem sapņiem klusa klepošana, nākdama no kakta puses. Un, pacēlis galvu, Bogislavs ieraudzīja žīdu krodzinieka līko augumu un padevīgā smaidā saviebto seju, gar kuras deniņiem nokarājās iesarkanu matu šķipsnas.
— Ko tu vēlies, žīd? — kņazs izbrīnījies vaicāja. — Un kā tu bez manējo ziņas iekļuvi šai istabā?
Krodzinieka seja vēl vairāk saviebās smaidā, un, viss kusdams no padevības, tas, klanīdamies un berzēdams rokas, virzījās uz kņaza pusi.
— Ui, dižciltīgais un visvarenais kņazs lai neņem Jankelim ļaunā, ka viņš labāki par jūsu gaišības kalpiem zin sava nama ejas un izejas. Jankelim ir priekš kņaza ļoti svarīgas ziņas, un nebūtu labi, ja tās dzirdētu citi. Ui, būtu pavisam slikti, ja citi tās dabūtu zināt — klātos slikti ir kņaza gaišībai, ir Jankelim, — krodzinieks čukstēja, locīdams savu peisakaino galvu un virzīdamies ar- vienu tuvāk Gundaram.
— Runā, žīd, ja tev kas sakāms, vai vācies prom, — kņazs īgni teica, skatīdamies krodziniekā. Tas piegāja pavisam klātu, saliecās no jauna līkumā un sāka čukstēt Bogislavam pie auss:
— Ar dižciltīgo kņazu grib runāt kāds bruņinieks, kas ir labs draugs zviedru hercogam Kārlim un atnācis viņa vārdā apsveikt jūsu gaišību …
Gundars uzlēca kājās, ieurbdamies krodziniekā degošām acīm. Tas atsprāga nost, saliekdamies vēl lielākā līkumā.
— Hercogs Kārlis sūtot jūsu gaišībai sveicienus un…
— Kur ir tas bruņinieks? — Bogislavs izgrūda caur zobiem, paspēris soli uz žīda pusi.
— Jankelis viņu tūliņ atvedīs pie jūsu gaišības, — žīds klanīdamies teica un pazuda istabas kaktā, kur to aprija slepenas, ar plauktiem maskētas durvis. Un pēc brītiņa atgriezās, ielaizdams sev pa priekšu istabā liela auguma vīru, kas līdz acīm bija ietinies caunādas apšūtā platā mētelī. Tad plauktu durvis atkal nedzirdami aizvērās un Bogislavs palika ar svešo divatā.
Ienācējs paspēra soli uz priekšu un mēmi palocījās, atsedza seju, ko bija aizklājusi līdz ausīm saceltā mēteļa apkakle.
Ienācējs bija plecīgs vīrs parupjiem sejas pantiem, drošām acīm, papliku galvu un sarkanām ūsām, zem kurām sārtoja gaļainas lūpas un sarkana kazbārda.
Palocījies vēlreiz, svešais klusā balsi teica, cieši skatīdamies Bogislavā:
— Ribings, Zviedrijas bruņinieks un Zēdermanlandes hercoga slepens sūtnis, sveic sava kunga vārdā kņazu Gundaru.
Bogislavs ar mēmu žestu aicināja svešo apsēsties pie galda un apsēdās arī pats, piebīdīdams viesim klātu karstvīna krūku. Tas nelikās divreiz aicināt, pielēja kausu un iztukšoja to vienā vilcienā.
— Varens malks, — svešais teica, noslaucīdams lūpas. — Man, gaidot smirdošajā žīda kambarī, gandrīz sametās nelabi.
Gundars vēl arvien vēroja svešinieku.
— Kas būtu Zēdermanlandes slepenam sūtnim ziņojams? — viņš beidzot teica, cenzdamies apslēpt no svešā dzirdes savas balss vieglo drebēšanu.
Ribings noliecās pār galdu — sejā tam izzuda valšķīgais smaids, acis kļuva cietas un asas.
— Hercogs Kārlis liek ziņot kņazam Gundaram, ka labprāt vēlētos redzēt viņu Ketlera dēla vietā par Zemgales valdnieku.
Bogislava pētošos skatos iedzirkstījās prieks. Un svešais turpināja, vērdamies Gundarā savām urbjošām acīm:
— Hercogs Kārlis lūdz kņazu Gundaru mest pie malas taisnības meklēšanu Polijā un steigties uz Vidzemi. Hercogs solās dot jums ieročus un pulveri, un visu citu, kas vajadzīgs zemgaļu apbruņošanai. Viņš sola arī lielgabalus.
— Ko hercogs prasa pret savām bisēm un lielgabaliem? — Gundars ierunājās aizžņaugtu rīkli. — Varbūt vācu kungu vietā jaunus Zemgales zemnieku bendētājus no zviedru cilts? Poļu un leišu pani arī ar mieru nākt man talkā, ja Zemgales arāji top viņu klaušinieki.
Ribings pakratīja galvu.
— Jūsu gaišība maldās, mērodams manu kungu ar to pašu mēru, kas piederas Radziviliem un citiem magnātiem, kaut vai tam pašam Sandomiras vojevodam, — Ribings runāja, un uz lūpām tam pazibēja smaids, redzot sārtojamies Bogislava vaigus. — Viņš nav nekāds muižnieku kundzības fanātiķis: aiz viņa stāv visas Zviedrijas zemnieki, un hercogs Kārlis vēlas, lai arī šaipus Daugavas artu savus laukus brīvi zemes arāji, klausīdami tikai vienam — savu seno valdnieku pēctecim, ar kuru tas solās dzīvot lielākajā draudzībā. Viņš liek sacīt, ka grib sev iegūt Vidzemi ar Rīgu, bet Zemgalei līdz ar Kurzemi jātop patstāvīgai, no Lietavas neatkarīgai valstij, kurai Zviedrija būs mūžam uzticams aizstāvis pret visiem kaimiņiem. — Saki likumīgajam Zemgales mantiniekam, — viņš man teica, sūtīdams šurpu, — ka zviedri nevēlas sev zemes, kas dienvidos Daugavai, bet labprāt nāks ar ieročiem talkā, ja kņazs Gundars gribēs atbrīvot savu senču zemi no Polijas ķēniņa aizbildniecības.
Sūtnis apklusa, vērodams Gundara seju, kurā sārtums mainījās ar bālumu. Tad apskatījās apkārt, atkal noliecās pāri galdam un teica pusbalsī:
— Par visu šo labvēlību un ieroču atbalstu Zviedrija prasa tikai vienu.
Hercogs Kārlis uzsāks pavasarī Vidzemes iekarošanas gājienu. Kad zviedru pulki sāks mēzt poļus un leišus ārā no Livonijas, Zemgalei jāceļas kājās, jūsu piekritējiem jāapdraud pretinieku aizmugure un sakari ar Lietavu. Ja tas tiks izdarīts, tad kritīs arī Rīga un Zemgalei jau ap rudzu pļaujas laiku būs jauns, no pašas arāju tautas atzīts valdnieks.
Ribings aprāva valodu, skatīdamies Bogislavā.
Tas bija piecēlies kājās un likās blāzmojam viss — tik gaišs bija mirdzums, kas staroja kņaza skatos. Piecēlās arī Ribings. Un, sniegdams tam pāri galdam roku, Gundars sacīja:
— Ziņojat manā vārdā savam hercogam, ka es pieņemu viņa piedāvājumu un pateicos par solīto palīdzību. Es vedīšu Zemgales zemniekus cīņā pret uzurpatora Ketlera cilti un visiem Zviedrijas ienaidniekiem.
Ribings saspieda kņaza roku savējās kā dzelzīs. Un tad teica kā atcerēdamies: