— Lai mūsu plāni labi izdotos, hercogs lūdz jūsu gaišību ierasties pie viņa vēl pirms sniega nokušanas. No Rēveles būs vieglāki kā no šejienes sazināties ar Zemgales zemniekiem, un vispār, — te sūtnis mazliet apstājās, pamezdams acis uz durvju pusi, — jūsu gaišībai labāki jau tagad atstāt Polijas ķēniņvalsti. Ko var zināt, kas līdz pavasarim ienāk prātā mana hercoga brāļadēlam un poļu magnātiem. Ir iespējams, ka ar viņu ziņu ķēniņš Zigismunds jau tagad raksta apcietināšanas pavēli.
Ribinga acis no jauna aizmaldījās uz durvju pusi, aiz kurām tagad kļuva dzirdamas skaļas balsis. Tad piepeši viņš metās uz kakta pusi, ceļā ietīdamies savā mētelī, un pazuda aiz plauktiem maskotām durvīm.
Priekšistabā bija dzirdama kņada. Tad durvis atskrēja vaļā, istabā ieklupa Gaidis un uztrauktā balsī teica:
— Virsniekam no ķēniņa pils esot nododama kungam svarīga vēsts.
Aiz vecā karakalpa muguras iznira Zigismunda gvar- dijas virsnieks, zem kura caunādas mēteļa mirdzēja sudrabotas bruņas. Žvadzinādams zobenu, tas ienāca istabā, sveicināja un teica:
— Viņa majestāte vēlas rīt pēcpusdienā runāt pilī ar kņazu Gundaru.
Mēmi sveicinājis, virsnieks apcirtās apkārt un pazuda, līdz ar viņu arī Gaidis. Un kņazs Bogislavs atkal palika viens ar savām satrauktajām domām, kuras Ribinga apciemojums bija sagriezis gaisā, kā rudens viesulis griež nobirušas liepu lapas.
* * *
Vecais Gaidis bija iemīļojis Kasparu kā dēlu, un jauneklis pēc Sandomiras jājiena turējās sirmajam kareivim pie sāniem. Jaunajam neapnika klausīties vecā stāstos par viņa izstaigātām kara gaitām, un vecais nebeidza zēnu iztaujāt, kā dzīvo Zemgales lauku arāji, kā tie iet kungu darbos, kā dzied un daiņo, kādas stāsta varoņteikas, kā mīlē un kāzas svin. Un ik vakarus, kad citi karakalpi jau krāca dziļo miegu, vecais ar jauno mēdza runāties līdz otriem un trešiem gaiļiem, aizmaldīdainies senajā Zemgalē, ko reiz bija sargājis ķēniņš Namejs, un zīlēdami nākamos laikus, kad Nameja gredzenam un testamentam vajadzēja seno Zemgales brīvi no kapa ārā saukt.
Abi runātāji brida caur nākotnes cerībām kā pa zilu jūru, un nakts tumsā gar viņu acīm gāja gaiši karapulki, steigdami pakaļ Zemgales karogam, uz kura vicināja savus zeltainos spārnus Nameja vanags. — Dziedāja karakalpi, soļiem dimdinādami zemi, dziedāja gaisā jautri ci- ruļi; arāji, dzirdēdami atšalcam sentēvu kaujas dziesmu, pameta arklus tīrumā un gāja pakaļ karogam, kas lepni planda, zvērodams kā debesu ugunsgrēks. — Un dziesmai, kas bija atdzimusi pēc gadsimtiem, atsaucās lauki, atsaucās sili un padebešu pulki, steigdamies pāri zaļajam Zemgales līdzenumam, kas pletās sapņotāju gara acu priekšā plašs un varens, pielijis ar saules zeltu un Lielupes līču pļavu medainās elpas pilns.
Un Gaidim neapnika stāstīt par Nameja testamentu, kuru zināja no galvas un kura vārdos zēns klausījās ar aizturētu elpu un degošām acīm, svētlaimības apgarots. «… Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…» — «…Līdz laika steigas galam un tai dienai, kad nodzisīs saule un upes steigs tecēt atpakaļ pret pakalniem, kur sākās viņu avoti un ūdeņu tecēšana …»
Un priekā atplauka niknā vienača rēgainais vaigs tajā stundā, kad Kaspars nekļūdīdamies noskaitīja senā ķēniņa vēlējumu, ko tas raidīja savai tautai caur ilgiem gadsimtiem. Uzlicis jauneklim savu plato plaukstu uz galvas, vecais teica svinīgi un lēni kā svētīdams:
— Tu, dēls, esi kā meža atbalss, kas kara taurei atsaucas. Lai šis mūsu senā ķēniņa vēlējums ir tava tēvreize līdz mūža galam! Glabā to savā sirdī, un mēs redzēsim Zemgales augšāmcelšanos!
* * *
Rīta agrumā Gundars ieaicināja pie sevis Gaidi — un vecais kalps redzēja, ka kungam ir blāzmains vaigs.
— Gaidi, vecais draugs, — kņazs jautri teica, uzlikdams tam roku uz pleca, — magnāti un pani ir pret mums, bet viņu vietā radušies draugi citās debesu malās. Zēdermanlandes hercogs solās mums palīdzēt ar karaspēku un lielgabaliem, ja pavasarī celsies cīņai pret vā- ciem un poļiem mūsu tēvzeme Zemgale.
Tad apskaidrojās arī mūžam drūmā vienača seja un, vērdamies kungā valgām acīm, viņš ierunājās:
— Kungs, kad mēs turp jāsim? Mūsu ļaudis var doties ceļā tūlīt,
Bogislavs izstāstīja vectēva kauju draugam, ko bija vēstījis ķēniņa virsnieks. Un klausoties atkal apmācās Gaidim vaigs.
— Kungs, neej, — viņš teica, nikni spurodams sirmās ūsas, — poļu pani tevi ievilinās lamatās. Kungs, es likšu mūsējiem tūliņ seglot zirgus, un, kad ķēniņa kalpi sāks tevi meklēt, mēs būsim jau tālu no šejienes.
— Ko tu baidies? — kņazs jautri sacīja. — Un vēl karavīrs, kas cīnījies līdzi tūkstots kautiņos! Ķēniņš nedrīkst bez vainas apcietināt augstmani 110 vecas cilts, ja vien tas nav dumpinieks vai valsts nodevējs.
Vēl tumšāka palika vecā karakalpa seja.
— Kungs, netici ķēniņam: viņš turas ar paniem uz vienu roku. Panu acis tu esi zemnieku draugs un kungu kārtas ienaidnieks. Leišu magnātu kalpi runā, ka viņu kungi nosprieduši prasīt tavu apcietināšanu. Jāsim labāk projām! Pats ķēniņš klusē, kad sāk runāt pans Radzivils.
— Nē, — Gundars teica. — Mēs jāsim gan projām, bet tikai pēc tam, kad es būšu runājis ar ķēniņu. Kņazu Gundaru cilts vecāka par visām Lietavas magnātu ģintīm, un pret mani neiedrošināsies pacelt roku neviens ķēniņa kalps. Varbūt jezuīti pārliecinājuši ķēniņu atdot man ar labu Nameja mantojumu. Jezuītiem pilī liela noteikšana, un pāters Antonijs ir ķēniņa biktstēvs.
Gaidis smagi nopūtās.
— Jezuīti valda pār ķēniņu, bet pret panu gribu arī viņi neko neiesāks, — viņš drūmi teica. — Kungs, es nakti atkal taujāju savas zintes, un viņas saka, ka tev šodien draud nāves briesmas.
— Un tomēr es jāšu pie ķēniņa, — viņš teica, — lai neviens vēlāk nevarētu sacīt, ka kņazs Gundars no briesmām vairījies. Un tu liec visu sagatavot tālam ceļam, jo ceļš uz Zemgali mūs vedīs caur zviedru pulku nometni.