— Kungs, — Gaidis lūgdamies sacīja. — Ļauj mums jāt līdzi pie ķēniņa! Ja no tiesas draudēs briesmas, mēs tevi sargāsim, un kaut arī būtu jāizcērtas cauri visam ķēniņa miesassargu pulkam.
Kņazs iesmējās.
— Lai notiek, — viņš jautri noteica. Tad, brītiņu padomājis, atkal ierunājās: — Gaidi, mēs jāsim pie zviedriem un Zemgalē bruksim iekšā ar karu, kad kokiem sāks lapas plaukt! Bet zemgaļiem laikus jālaiž ziņa, ka viņu zemes senais ķēniņš nāk savas cilts pēdējā pārstāvja izskatā atpakaļ. Lai gatavojas cīņai, lai vieno spēkus un gaida lielo sacelšanās dienu, kad līdz ar pavasara vējiem nāks pār mūsu tēvu zemi brīvības pavasaris. — Ko sūtīt ar šo vēsti, vecais draugs?
— Sūti Kasparu, — karakalps teica, — viņš pirmais gājis tevi meklēt un lai ir tavs pirmais sūtnis pie arāju cilts, kuras sentēvi bijuši Nameja cīņu talcinieki. Viņam viegla galva, mundrs prāts un droša sirds, un viņš zin no galvas senā ķēniņa testamentu.
Gundars brīnīdamies paskatījās sirmgalvī.
— Jā, kungs, — Gaidis sacīja, — es viņam to ielāgoju, un zēns gādās, lai zin turienes zemgali, ka viņi visi būs brīvi un ar vārpu vaiņagu kronētais arāju ķēniņš būs vienīgais viņu zemes kungs.
— Lai notiek, — Bogislavs svinīgi teica. — Un, lai mūsu tālie brāļi nedomātu, ka zēns mūs redzējis tikai sapnī, es došu tam līdzi senā ķēniņa vēlējuma norakstu, apzīmogotu ar Nameja gredzenu. Lai rāda neticīgiem un šaubīgiem, lai birst vēlējuma vārdi viņu sirdīs kā kvēlošas ogles, un Nameja vanags lai vēsta, ka visiem, kas vēlas kļūt brīvi, jābūt kā mundriem vanagiem.
* * *
Pēcpusdienas stundā no Varšavas priekšpilsētas krodziņa pagalma izjāja divdesmit divi jātnieki. Turpat pie vārtiem viņi apturēja zirgus. Viens ar gaišu jaunekļa seju tuvojās vadonim, un vadonis, to apkampis, spieda pie sirds, sacīdams:
— Brāli Kaspar, jāj uz mūsu tēvu zemi un stāsti viņas lauku arājiem, ka līdz ar pirmo šalku nāks Zemgalei brīvības pavasaris!
Jauneklis noskūpstīja vadonim roku un pagrieza savu zirgu uz ziemeļiem. Pārējie noskatījās tam pakaļ un tad sāka dzīt rumakus uz ķēniņa pils pusi. Un tikai viens no jātniekiem, sirms, vienacains kareivis, šad un tad pameta galvu uz to debesmalu, kurā bija pazudis gaišais jauneklis.
Pie ķēniņa pils vārtiem Gaidis padzina uz priekšu savu rumaku un, turēdamies blakus Gundaram, lūdzošā balsī teica:
— Kungs, neaizmirsti, ko solījies! Ja tev draud briesmas, dodi ar pistoles šāvienu zīmi, un mēs steigsimies tev palīgā.
Kņazs smaidīdams pamāja ar galvu, un vecais karakalps atgriezās atpakaļ savā vietā, atkal sākdams jat blakus Donātam, jaunam leitim, kam bija zeltaini mati un ap lupām maigs bērna smaids.
Kad Gundara pulciņš bija sajājis ķēniņa pils pagalmā, vārti, griezīgi čīkstēdami, aizvērās cieti, un tūlīņ noklaudzēja, paceldamies gaisā, uzvelkamais tilts. Avām bruņotiem sargiem bija ļaunas sejas. Tagad tās kļuva ņirdzīgas un smīnpilnas.
Slavutas karakalpi saskatījās. Kņazs Bogislavs saknieba lūpas, bet Gaidis, atmetis galvu mazliet atpakaļ, laida sargiem pāri gausu skatu. Un viņa rētainā, bargā seja bija tik draudoša, ka vienam otram vārtu sargātājam izdzisa smīns. Nikni nospļāvies, Gaidis pagriezās uz Donata pusi un teica pusbalsī, bet pietiekoši skaļi, lai arī kņazs varētu sadzirdēt:
— Sie nelgas laikam tura mūs par pelēm un sava ķēniņa pili par žurku slazdu! Gan viņi ar pašu kakliem izbaudīs, ka mēs esam stepju vilki. Un vārti, kas no iekšpuses verami cieti, no iekšas arī attaisāmi.
Nolēcis no zirga un pasviedis Donātam pavadu, kņazs Bogislavs klusēdams uzkāpa pa platajām pils trepēm. Bronzas apkalumiem un Važas cilts ģerboņiem rotātās ozolkoka durvis atdarījās un, Gundaram ieejot, mēmi aizvērās cieti kā milzu mute.
Jātnieku pulciņa vadoni bija aprijusi drūmā un masīvā celtne, kurā mita Zigismunds Vaza, divu ķēniņvalstu valdnieks.
Vēl drūmāks palika rētotais Gaiža vaigs. Ar savu vienīgo aci mērodams attālumu no pils durvīm līdz vārtiem, krāsainos logus un sudrabotās bruņās tērptos āviniekus, kas bija redzami pie visām pils ieejām, vecais kareivis sirdīgi kodīja sirmās ūsas, vērpdams sevī smagu domu pavedienu. Karakalpi cieta klusu, valdīdami zirgus, kas nepacietīgi kašņāja atkusušo sniegu. Vienam otram roka, kā neviļus slīdēdama gar sāniem, apstājās pie pistoles spala vai zobena roktura.
Atri tuvojās maigs atkušņa vakars. Pils pagalms sāka pildīties miglainām dūmakām, un vēlīnās saules stari sijāja tām cauri savu sarkani zeltoto mirdzumu. Aiz ķēniņa pils klusi šalca Visla, veldama savus tumšos ūdeņus, kas šūpoja dzeltenbaltas ledusgāles.
Aiz pils durvīm kņazu sagaidīja jauns kambarkungs, tērpies pēc spāņu modes, pie kuras turējās viss ķēniņ- galms. Sekodams mēmajam jaunekļa rokas mājienam, Bogislavs sāka kāpt augšup pa platajām marmora trepēm, kuras bija noklātas ar sarkanu samtu, bet margas rotātasi viengalvainiem sudraba ērg]iem, un, izgājis divām lielām otrā stāva zālēm cauri, nokļuva trešajā, jau mazākā telpā, kuras stūrī liesmoja milzīgs kamīns, mezdams pāri grīdai un sienu apakšmalām savu liesmu sarkano atspīdumu. Ar kamīna ugunsblāzmu sacentās saulrieta zaigs, ko laida cauri savām lielajām, ķēniņa senču varoņdarbiem izgreznotām rūtīm augstie un platie telpas logi. Kaktus neaizsniedza iegarenais uguns atmirdzuma loks, un viņos jau gulēja tumsa, nikni glūnēdama.
Pie kamīna piebīdītā krēslā sēdēja vidēja auguma vīrs patumšiem matiem un iesarkanu zoda bārdu, kas bija tikko saskatāma aiz augstās mežģīņu apkakles. Atskaitot mežģīņu apkakli, sēdētājs bija viss tērpies melnās drānās. Uz krūtīm mirdzēja masīva ķēde, un no viņas vidus nokarājās lejup zelta auns.