Kņaza pavadonis apstājās telpas vidū, dziļi palocīdamies. To pašu darīja arī Gundars un, pacēlis atkal galvu, ieraudzīja, ka ir palicis divatā ar sarkanbārdaino sēdētāju, kas nelikās viņu redzot un, noliecies pie kamīna, ar garu urķi sāka bikstīt gaiši degošās šķilas. Liesmas, klusi sīkdamas, šāvās augšup, telpā kļuva vēl gaišāks, un tagad kņazs pamanīja, ka bez viņa un sarkanbārža ir kamīna zālē vēl kāds trešais.
Tas sēdēja uz grīdas, sarkanbārdim iepretim, un viņu bija slēpusi kamīna stūra ēna. Trešajam bija raibi svārki, viena bikšstara zaļa, otra dzeltena un galvā cepure ar ēzeļa ausīm, kuru galos karājās sudraba zvaniņi. Tie jautri sasaucās, kad viņu nēsātājs papurināja galvu, pārmetoši teikdams sarkanbārdim:
— Brālēn Zigismund, tev šodien ne vien slikta oma, bet arī sliktas manieres! Pie tevis atnācis ciemos pats Mēnesnīcas ķēniņš, bet tu rādi savam amata brālim sejas vietā sēdvietu.
Sarkanbārdis nolika savu urķi uz nosūbējušām kamīna margām un gausi teica, pagriezies krēslā pret Bogislavu!
— Ak, tas esat jūs, kņaz Gundari Esmu par jums dzirdējis gan labu, gan ļaunu un izlasīju arī dokumentus, uz kuriem atsaukdamies jūs prasāt Zemgales hercogisti.
Bogislavs palocījās.
— Majestāt —
Sarkanbārdis uzsita melnā cimdā tērpto plaukstu uz zeltotā lauvas galvas, kas rotāja krēsla rokbalstus.
— Ļaujat tagad man runāt, pārāk ilgi es esmu klusējis, ļaudams jums vieglprātīgi spēlēties ar mūsu valsts mieru un drošību mūsu pavalstīs!
Ezeļausainis pārmetoši pakratīja galvu, šķindinādams savus zvaniņus un spēlēdamies ar pistoli, kas gulēja tam uz ceļiem.
— Brālēn Zigisinund, neuzbudinies pirms gulētiešanas, jo tad nāk ciemos slikti sapņi un žņaudz lietuvēns!
Sarkanbārdis uzspēra kāju uz grīdas.
— Ciet klusu, nerrs, jeb es likšu tevi nopērt! — un, pagriezis pret Gundaru savu bālo seju, kurā dusmu sārtums tagad jaucās ar kamīna liesmu sarkano atspīdumu, ķēniņš Zigismunds iekaisis turpināja: — Par jums nāk sūdzības no visām pusēm, bet visvairāk no tās zemes, kuras valdnieka godā esat iecerējuši tikt — ar intrigām, zemnieku uzkūdīšanu pret viņu likumīgajiem kungiem un visiem citiem, kas nestaigā vīzēs un nav dzimuši kā dzimtcilvēki. Jums labi visi līdzekļi un ceļi, kas ved pretim mērķim, un es nebrīnītos, ja jums būtu ienācis prātā meklēt ceļu uz Jelgavu ar Maskavas cara, turku sultāna vai mana trakā tēvoča palīdzību!
Jūs cerējāt atrast pie manis un maniem muižniekiem atbalstu saviem plāniem par Kurzemes aristokrātijas izskaušanu un šīs mūsu pavalsts pārvēršanu zemnieku republikā, lai pats valdītu viņā kā hercogs no pūļa žēlastības. Tā ir sacelšanās pret visiem Dieva un cilvēku likumiem, jo Radītājs no paša pasaules iesākuma ir sašķirojis cilvēkus atsevišķās kārtās un nospraudis starp viņām stingras robežas, tāpat kā starp dzīvnieku sugām. Jēri nekad nespēs drosmes ziņā stāties blakus vilkiem, un sumbru vērsim, kaut arī tam dots milzu spēks, trūkst lauvas varenības un godaprāta.
— Izrāj viņu labi krietni, Zigismund, — nerrs, spēlēdamies joprojām ar savu pistoli, iekrita ķēniņam valodā, — lai nekūda zemgaļu jērus pret vācu vilkiem!
Zigismunds pamāja nerram klusēt.
— Katrai cilvēku kārtai no paša Mūžības lēmēja lemts savs uzdevums: muižniekiem — iet karā un sargāt valsts
robežas, garīdzniekiem — lūgt Dievu par visiem citiem,] bet zemniekiem — art zemi, kalpot augstākiem un nekurnēt par likteni. Ja viņi to nedara, tie ir dumpinieki, kas pelnījuši karātavas, un tās pelna arī tie visi, kas, aizmirsi dami savas ģints dižciltīgās asinis, kļūst par bruņinieku kārtas nodevējiem, aptraipa savu ģerboni un uzmetas par vergu sabiedrotiem un vadoņiem, cenzdamies staigāt Spartaka pēdās.
Bogislavs visu laiku bija stāvējis bāls un kluss. Tad arī viņa sejā sāka kvēlot dusmu sārtums, bet pirksti savilkās dūrēs. Paspēris soli uz priekšu, viņš aizžņaugtā balsī teica:
— Jūsu majestāte, Zemgales zemnieki ir mani asins- radi, un visu, ko es cenšos viņu labā darīt, man pavēl asins balss, kas runā, vienodama cilvēku audzes, kaut arī tās šķirtu gadu simti un mainījušies likteņi.
Ķēniņš lēni pagrieza pret Bogislavu savu saviebto seju, kas dega dusmās.
— Kņaz Gundar, jūs paši palīdzat sastādīt pret jums apsūdzības rakstu! Jūs nekautrējaties atzīties jūtās un plānos, kas dzinuši staigāt dumpinieku gaitas mūsu kazaku vadoņus un noveduši tos uz ešafota! Man liekas, arī jums šis ceļš būs līdz galam jāizstaigā!
Bogislavs tikko valdījās. Sakodis zobus un tā sažņaudzis dūres, ka zem nagiem parādījās asinis, viņš ierunājās cik spēdams mierīgā balsī:
— Majestāt, es lūdzu mani uzklausīti
Es neesmu vergu vadonis, es lūdzu un prasu tikai to, kas man pienākas pēc tiem pašiem Dieva un cilvēka likumiem, kurus labpatikās minēt majestātei. Dieva baušļi pavēl turēt godā senču gribu, bet cilvēku likumi gādā, lai šī griba, ja tā dokumentāriski apliecināta, arī no tiesām un laicīgiem valdniekiem taptu cienīta. Un mana ciltstēva Zemgales senā ķēniņa Nameja griba, ko tas savā testamentā izteicis, cieši nosaka, lai viņa tautas locekļi būtu brīvi, nevis vergi un kungu darbos gājēji kā patlaban. Es prasu savas cilts tiesības šī testamenta gribas vārdā kā ķēniņa Nameja asinsradinieks!
Zigismunda Važas sejā noraustījās smīns. Tad tā palika atkal cieta, un, kodīdams lūpas, ķēniņš teica pārvērstā balsī:
— Vai jums ir līdzi šis testaments? Mums adresētam lūgumrakstam bija pielikts klātu tikai latīņu tulkojums.
Zečpospolitas valstsvīrs Jans Zamoiskis
Zviedru dragūns 17. gs.