Kājnieks-šķēpnieks 17. gs. sākumā (pārgājienā un kaujas pozīcijā)
Tuvcīņai bruņojies kājnieks 17. gs. sakuma
Musketieri 17. gs. sākumā (musketes pielādēšanas un izšaušanas fāzes). 18— 22 mm kalibra muskete bija 135 cm gara un svēra 5 kg. Ar 38 g pulvera un 40 g svina lodi pielādētās musketes šaušanas attālums sasniedza 1200 m. Šāviņš 100 m attālumā caursita jebkuras talaika bruņas.
Kurzemes un Zemgales karte (1634. g.)
Latviešu zemniece (1596. g )
Prūsijas zemniece (1560. g.)
Lietuvas zemniece (1560. g.)
Gundaram uzausa sirdī mazs cerības stariņš. — Dziļi atvilcis elpu, viņš iebāza roku azotē, izvilka tur noglabāto pergamentu un palocīdamies pasniedza ķēniņam.
Zigismunds sāka viņu apskatīt, noliecies pie kamīna uguns un vērodams sarkanu tinti rakstītās rindas un zīmogā iespiesto vanagu, kas centās izlidot ārā no vārpu vaiņaga.
— Vanags un vārpu vaiņags, — ķēniņš lēni, gandrīz maigi teica, — mūsējā Važas cilts ģerbonī arī redzamas rudzu vārpas — arī viņas senči bijuši zemes arāji. Dale- karlieši mēdz lepoties ne vien ar to, ka uzcēluši mūsu cilti Zviedrijas tronī, bet sakās arī esam mūsu asinsradinieki.
Un tomēr, mī|o Gundar, mums jāizbeidz jūsu sapņo- jumi, kas var dot bīstamu priekšzīmi un aizdegt pret augstākām kārtām vērstas naida gunis visās mūsu valsts robežās. Mēs nevaram, nesatricinot viņu pamatus, griezt tagad par labu pārestības, kas nodarītas priekš daudziem cilvēku mūžiem, un tāpēc —
Zigismunds Vaza apstājās runāt, pieceldamies nokrēsla, un lepni saslējās. Pa viņa melno stāvu lēkāja kamīna liesmu atspīdums, sārtodams ķēniņa bālo seju, balto mežģīņu apkakli un likdams aunādas ordeņa zeltam degt sarkanās ugunīs.
— Un tāpēc šiem sapņiem jūsu pašu labā jāiet sapņu ce|š un jāizplēnē gaisā līdz ar dūmiem, kas skrien te augšup, liesmu tveices dzīti, pretim iznīcībai, jo iznīcība ir dūmu un sapņu liktenis.
Un, pirms Bogislavs paspēja aptvert, ko ķēniņš taisās darīt, Zigismunds Vaza bija iemetis pergamentu ugunī, kur to tūliņ apkampa liesmu mēles.
Bogislavs sagrīļojās. Tad viņa sejai pārlija nāves bālums, acis pieplūda asinīm. No rīkles izlauzās gārdzuļo- jošs rēciens. Zobens izskrēja no maksts, un asmeni rokā kņazs Gundars gāzās virsū ķēniņam. Bet cirtiens apstājās pusvēzienā, Bogislavs dabūja smagu triecienu krūtīs, un uz mirkli viņam likās, ka ar pērkonīgu grāvienu sitas sējā kamīna liesmu šalts. Viņš sagrīļojās, nogāzās zemē, zobenu neizlaizdams no rokas, un, zaudēdams samaņu, vēl dzirdēja kā miglā balsi, kas teica:
— Paldies, Stančikl Tu esi ne vien ķēniņa nerrs, bet arī uzticamākais viņa miesassargs.
Tad Gundara acis apklāja melna tumsa un pār viņu nolaidās nāves nakts.
Bija aiztecējusi jau laba pusstunda kopš kņaza ieiešanas pilī, un ar katru mirkli drūmākas satumsa Slavutas karakalpu sejas. Un rokas arvienu biežāki slīdēja taustīdamās gar sāniem, lai apraudzītu zobenu rokturus.
Gaidis izskatījās pavisam pelēks. Sadrūmis un sirms viņš sēdēja melna valahu ērze|a mugurā, dziļi nokāris galvu. Vienam otram karakalpam jau sāka likties, ka to noveicis snaudiens. Un tikai Donāts, turēdamies vecajam blakus, zināja, ka tam lūša dzirde un ka tas nesnauž, bet vērīgi klausās, vērpdams sevī veca karavīra smago domu pavedienu.
Tad Gaidis saslējās seglos un pārlaida savējiem bargu skatu. Un, pamājis ar galvu, lai sajāj ap viņu ciešāki kopā, teica pusbalsī:
— Donāts ar Ziganu un Paņko paliek zirgos un sekos man, ja būs vajadzīgs! Citiem kāpt zemē, sagatavot bises un pistoles! Ja dzirdat šāvienu, Gontam ar septiņiem vītiem jāseko man kājām un jāpaliek pils priekšnamā! Turēties līdz pēdējam! Tu, Pauļuk, ar pārējiem septiņiem paliksi ārā un aizturēsi ķēniņa āviniekusl
Karakalpi klusēdami saskatījās un, izrindojušies ap trepēm puslokā, nokāpa no zirgiem, sākdami apskatīt šaujamos. Bet Donāts, Žigans un jaunais kazaks Paņko-sarkaniem matiem un bakurētainu seju, vingrs un lokans kā niedre, sajāja ap veco un skatījās tam sejā, nenolaizdami acu. Un rokas vēlreiz pārbaudīja, vai asmeņi slīd ātri ārā no maksts.
Viss bija un palika klusu. Tikai šad un tad nospraus- lojās kāds zirgs, nošķinda pakavs, iežvadzējās zobena maksts, atsizdamās pret bises stobru, vai nodunēja sarga āva, kātam smagi atduroties pret sniegaino pagalma bruģi. Un vienmuļīgi gurdi skanēja ūdenslāses, krizdamas lejup no pils jumta lāstekām. Saule jau bija nozudusi aiz pils mūra, sārtodama miglotās dūmakas un visu debes- malu, un nogājušā dienas spīdekļa vietā virs Varšavas torņiem kāpa augšup sarkana'mēness ripa.
Tad sadrūmušo jātnieku ausīs piepeši iešalca šāviena troksnis, nākdams no otrā stāva logu puses, un satrauca arī stepju zirgus, kas bez mājiena beidza kašņāt sniegu un kodīt iemauktus. Sāka ausīties ari poļu āvinieki, kuru bruņas sudraboja miglotā mēnesnīcā,
Kā palaista atspere izslējās taisns gadu un rūpju nastas saliektais Gaižas augums. Ļauni iegailējās vecā kareivja vienīgā acs, zem sirmajām ūsām kā kodienam at- ņirdzās dzeltenie vilkača zobi; melnais ērzelis, dzelžainas rokas rauts, saslējās stāvus, pacēlās gaisā un mirkli vēlāk jau atradās uz ķēniņa pilstrepēm. Durvju sargi nepa- dūga atvēzt cīņai savas smagās āvas, kad sejās tiem jau sitās melnā ērzeļa karstā dvaša un pāri galvām iesvelpās līks asmens. Viens āvinieks saļima ar pārcirstu seju; otrs smagi vēlās pa trepēm lejā, cenzdamies panākt bruņu- cepuri un galvu, kas vēlās ātrāk par ķermeni.
— Man pakaļl Cērtat un šaujat visus, kas gadās ceļāl — Gaidis aizsmacis rēca, no jauna sliedams stāvus savu milzīgo melni un sviezdams to pilsdurvīs. Grūdiena spars bija tik spēcīgs un spējš, ka durvis plaši atskrēja vaļā. Aiz viņām gadījies sargs nepaspēja atlēkt, un smago durvju puse to notrieca zemē ar sašķaidītu pakausi. Otrs bija manīgāks un laikus atsprāga nost, lai tūliņ pakluptu zem satracinātā ērze|a pakaviem. — Hei, jātnieki un Gon- tas vīri, šurpl — Gaidis rēca, dīdīdams savu satracināto melni uz samtklāto trepju pusi. Un tūliņ aiz muguras nodunēja pakavi uz akmeņgrīdas, nosprauslojās Donāta bēris un aiz tā sazviedzās Zigana sirmis ar Paņko dūkano.