Pakaļ jātniekiem sabruka iekšā Gontas kazaki un pistoli vienā, zobenu otrā rokā kā kaķi metās pāri priekš- zālei, pieplakdami pa divi katrām durvīm. Un bija arī laiks: uz klaigām un šaudīšanu pagalmā — tur Pauļuka vīri jau atšaudījās no āviniekiem, slēpdamies aiz sniegā noguldīto zirgu mugurām, — sākās koridoros un zālēs ieroču šķindoņa un skrejošu soļu duna, un skaļās virsnieku balsis trauca cīņā ķēniņa miesassargus.
— Noturies, kamēr mēs glābjam kņazul — Gaidis, dzīdams pa trepēm augšup savu melni, uzsauca savam jaunības draugam Gontam, sirmūsainam, druknam kareivim. Tas pamāja ar galvu un, iespļāvis delnā, atvēza zobenu, pieplakdams pie viduszāles durvīm. Un Donāts, triekdams savu bēro paka] vienača melnim un pamezdams atpakaļ skatu, ieraudzīja nozibam gaisā Gontas asmeni un noripojam uz akmensgrīdas melnmatainu galvu, bet tai pakaļ mežģīnēm greznotu roku, kas vēl turēja zobenu.
Arī pie citām priekšzāles durvīm sāka skanēt ieroči un rībēja šāvieni, piebalsodami cīņas troksnim pilspa- galmā.
Izcīnījušies pa trepēm augšā, Zigans ar Paņko drāza paka] Gaidim un Donātam, kuri dzina savus zirgus pa labi uz to otrstāva pusi, no kuras logiem bija atš|ācis pirmais pistoles šāviens. Gaidis nocirta zemē pa vēzienam pagadījušos pāžu, Donāts — vienu no sulaiņiem, kas lāpām rokās, bailpilnām sejām stāvēja pie durvīm. Otrs kliegdams metās bēgt, Zigans jāja tam virsū, bet nepanāca, jo bēglis iedrāzās logā un, skandinādams stiklus, nokrita pils pagalmā. Zigans pakampa sulaiņa nomesto lāpu un, jautri lamādamies, piegrūda Brabantas meistaru austam sienas tepiķim, ko gausi sāka laizīt liesmu mēles, skaudamas izaustos krustnešu augumus un bēgošus musulmaņus. Pa izsisto logu sāka vilkties pagalmā kodīgas dūmakas.
Aiz sulaiņu sargātām durvīm lūkoja stāties slavutie- šiem ceļā jauns kambarkungs, paceldams cīņai savu tievo zobenu. Bet tolediešu asmenis skanēdams izskrēja no jaunekļa rokas, un viņa turētājs bez vaida sajima zemē ar briesmīga cirtiena brūci, kas sākās pie kakla un beidzās ap jozmeni. Un pāri līķim, kas bija gandrīz pārcirsts pušu, četri Slavutas kņaza jātnieki iebruka kamīna uguns apspīdētā telpā, kuras kaktos gulēja tumšas ēnas, logos jau vizēja mēnesnīca, bet grīda likās sarkana no liesmu atspīduma.
Pie kamīna bija nometies ceļos melns pāters uz krūtīm saliktām rokām un skaļā balsī skaitīja aizgājēju lūgšanu. Pāterarn turpat pie kājām, ar galvu uz durvju pusi gulēja beigts jauneklis, un spāņu mētelis, kas krītot tam bija izplēties kā melni spārni, neapsedza rokas, no kurām labā vēl žņaudza krampjaini savilktā plaukstā kailu zobenu.
Jātniekiem ielēkšojot kamīna zālē, melnais pāters piecēlās kājās, pagriezdams pret ienācējiem savu dzeltenbālo seju, kas atgādināja dilstošu mēnesi, un, lūgšanai vēl turēdams rokas, paskatījās iebrucējos degošām fanātiķa acīm.
Gaidim nolaidās zobens un pagura sirds, apturot melni istabas vidū. Apklusa Zigana bravūrīgais skaļums, Donātam izdzisa sejā smaids.
Mūks paspēra soli uz jātnieku pusi, biedinoši paceldams gaisā rokas.
— Slavutas karakalpi, nolaižat zobenusl Jūsu kungs ir miris. Glābjaties paši un lūdzat Dievu par viņa lepno dvēselil
Un mūks atkal saplaka pie jaunekļa ceļos, sākdams skaitīt: <rRequiem aeternam…»
Gaidis salīcis sēdēja rumaka mugurā, un arvienu dziļāki liecās viņa vecā galva, cenzdamās apslēpt asaras, kas ritēja pār grumbu un rētu švīku izvagotiem vaigiem.
Donāts iešņukstējās, aizmirsis cīņas alku, un sāka raudāt kā mazs bērns, spiezdams abas dūres pie acīm. Zigans nikni šņauca degunu, kodīdams milzīgās ūsas, bet sarkan- matis Paņko te vērās biedros, te meta skatu atpakaļ uz durvju pusi, klausīdamies cīņas troksnī, kas dunēja lejā, augdams augumā.
Tad ieklupa iekšā asinīs izmircis kareivis kailu galvu un salauztu zobenu. Un mute, ko bija šķērsām skāris ale- bardas asmenis, šļupstēja, jaukdama vārdus ar asiņainām putām:
— Gaidas tēv, mēs nevaram turēties! Poļi nāk virsū kā melna debess, un jūs vairs netiksat atpakaļl Gonta krita, Sokols, Rudenko un Cupaga sakapāti gabalos; citus atspieda līdz durvīm, un es atsteidzos tev pasacīt —
Ziņnesim aizrāvās balss, saļima ceļi, un viņš nogāzās zemē, izlaizdams dzīvību.
Un mūks, paceldams galvu no pātariem, draudoši ierunājās:
— Slavutas karakalpi, nolieciet ieročusl Varbūt mūsu žēlīgais ķēniņš tad jūs žēlos.
— Ciet kiusu, melnais sunsl — Gaidis iebrēcās un atvēza zobenu. Melnais šņākdams rāvās uz kamīna pusi. Pāters zibeņātri palēcās sāņis, vairīdamies no cirtiena, bet niknā vienača asmenis noslīga lejup. Un, veroties kunga nedzīvajā sejā, kas baltoja turpat pie meļņa kājām, vecais karakalps lēni noņēma bruņucepuri, kodīdams sirmās Osas, lai nepaspruktu skaļas raudas tāpat kā leitim Do- nātam.
Noņēma cepures arī pārējie. Bet Paņko, klausīdamies cīņas troksnī, kas nāca no apakšstāva, nedroši ierunājās:
— Gaidas tēv, pa trepēm mēs vairs netiekam lejā.
Vecais kareivis saslējās. Uzlika atkal galvā smago kaujas cepuri, pievilka pavadu, uzmeta savējiem drūmu skatu un tad teica, griezdams melni uz durvju pusi: