— Priekš kam tad logs? Brāžat ārā, steidzaties uz vārtiem un taisāt viņus vaļā, kaut arī jums stātos ceļā vesels velnu pulks, — viņš norūca.
Un vecais nebija vēl beidzis rūkt, kad leitis Donāts, paradis pirmais paklausīt, jau slēja gaisā savu bēro, pats piepiacis tam pie skausta; jātniekam iekaucoties vilka balsī, zirgs metās logā, ar kājām un galvu dragādams viņa krāsainos stiklus un no melnkoka darinātās vārās rūšu ietveres, un pazuda mēnesnīcā, kas tagad lija iekšā pa izsistā loga caurumu vēsa un sudrabota.
Pārmetis krustu, metās paka] Donātam sarkanmatainais Paņko, un pēc viņa izjāja pa izsisto logu ar savu sirmi melnūsainais Zigans, iepriekš nospļāvies un izgrūdis lamu vārdu.
Donāts nonāca laimīgi lejā ar savu bēro, kam bija gadījies nogāzties atkusušā kupenā; jau pēc mirkļa no tās izkūņojās ar sniegu nobiris rumaks, nesdams atkal savu jātnieku. Paņko dūkainais lauza kāju. Zigans — zobenu. Melnais kazaks uzrāva sarkanmataino sava sirmja mugurā, un trīs vīri, divi zobeni un divi zirgi metās, cik jaudas, skriet uz vārtu pusi.
Vārtu sargi, vērodami kauju, kas dunēja pie pils durvīm, nepaguva sagatavoties cīniņam. Zigans skrējienā uzlēca no zirga virsū tuvākajam sargkareivim un izrāva no rokām alebardu, ar smago asmeni saskaldīdams galvu viņas nēsātājam un krūtis tā kaimiņam. Trešo sargu nocirta Donāts, garām auļodams, un ceturto noveica Paņko ar pistoles šāvienu. Palikušie četri sargi lādēdamies atvilkās vārtu velvē, stiepdami uzbrucējiem pretī savu ieroču asmeņus.
— Griežat vaļā vārtusl — Zigans uzbrēca Donātam un Paņko, pats atturēdams ar iegū,to alebardu āviniekus, kas, manīdami kazaka padomu, paši sāka uzbrukt. Viens drīz izlaida icroci — Zigana āva tam bija nocirtuši pirkstus —', otrs- dabūja dūrienu krūtīs ar alebarda asumu un saļima, iestreipuļojis velves kaktā. Toties trešā dūriens ķēra Ziga- nam sānus, un kazaks sāka nikni lādēties.
Donāts ar Paņko izmisuši vilka lejup milzīgo svērekli, kuru novelkot reizē vērās vaļā vārti un lejup krita uzvelkamais tilts. Pie svērekļa parasti ķērās četri stipri vīri, un Donātam nolija baiļu un pūliņu sviedri, manot, ka svē- reklis gan sakustas pie katra rāviena, bet netaisās lejup nākt.
b.misušām acīm Donāts pavērās Ziganā, kurš lādēdamies cīnījās ar abiem sargiem, ik pēc mirkļa pamezdams atpakaļ pār plecu bažīgu un niknu skatu, jo asinis plūda arvien stiprāki no brūces un kazaks juta, ka tam sāk spēki zust.
— Nekustas! — Paņko aizžņaugtā balsī dvesa, smagi elsodams.
— Velns lai parauj, — Zigans nikni nosēcās, — Tad nākat viens šurp!
Pasviedis klāt pieskrējušam Donātam savu asiņaino ieroci, Zigans iespļāva abās plaukstās un, paspēris Paņko ar kāju nost, ieķērās svēreklī.
Tas likās nekustamies. Kazaka seja metās zilgansārta, uz rokām kā auklas piepampa dzīslas. Tad beidzot sāka rādīties Zigana lāča spēks: griezīgi čīkstēdami, vārti atvērās va|ā, krizdams nodārdēja tilts, un pirmie tam metās pāri abi āvinieki, glābdamies no Donata alebardas, bet neizbēgdami no lodēm, kuras tiem raidīja paka] sarkanmatainais Paņko, kas, Ziganam cīnoties ar svērekli un Donātam atturot sargus, bija paspējis pielādēt savas pistoles.
Zigans smagi elsoja, atspiedies pret mūra stūri un turēdams roku pie sāniem, kas mirka asinīs. Donāts zobenu rokā jau sēdēja sava bērā mugurā, skatīdamies cīņā, kas dunēja pie pils durvīm.
Vesels bars āvinieku bija ielenkuši Pauļuka pulciņu, tam uzmākdamies bez stājas. Žvadzinādami savas smagās bruņas, āvinieki gāja virsū gulošu zirgu valnim, aiz kura slēpās Slavutas karakalpi, un jau iztālim grūda tam pāri savas alebardas. Tad rībēja šāvieni, |ima viens otrs bruņās tērpts kareivis un aiz zirgu mugurām cēlās plikos kažociņos ģērbti stāvi, vienai rokai grābjot pēc āvas kāta, otrai cenšoties zvelt āvas nesējam ar zobenu. Uzbrucēju vilnis mazliet atplūda atpakaļ, atstādams mirējus sniegā, un cauri jauna āvinieku viļņa kājām rāpoja ārā ievainotie, atsladami aiz sevis asiņainas pēdas. Un cīņas troksnis bija tik sīvs un skaļš, ka durvju sturmētājiem kautiņš pie vārtiem palika nemanīts.
*
Palicis kamīna zālē viens, Gaidis dziļi atvilka elpu un, sažņaudzis plaukstā zobenu, izdzina savu melno lēkšos cauri abām nākošām zālēm — pirmā bija pilna kodīgu dūmu, gar sienām ložņāja liesmu mēles, vietām jau šau- damās griestu augstumā, — un, dūmu mutuļu pavadīts, aizkļuva līdz platajām samtklātām trepēm, kas veda lejas zālē.
Tur ieroči lāpu gaismā šķinrla joprojām: ap divdesmit āvinieku neatlaidīgi uzmācās trijiem vēl dzīvajos palikušiem Gontas karakalpiem, kas atgaiņājās izmisuši. Uz zā« Ies grīdas vārtījās ievainotie, bet durvīs, kas veda apakšstāva koridoros un tālākajās zālēs, gulēja līķu vaļņi.
Melnais ērzelis, manīdams savējos, spalgi iezviedzās, un ap desmit āvinieku metās pie trepēm, sliedami slīpi augšup savu alebardu asumus.
Bet tad vienam otram sāka drebēt rokas un lūpas, jo trepju augšgalu apvija melnu dūmu padebeši un no tiem iznira melna zirga galva liesmainām acīm un šņācošām nāsīm un virs tās briesmīga, rēgaina seja atņirgtiem vilkača zobiem un zvērojošu aci, no kuras likās šaujamies pašas elles ugunis. Un sargi nepadūga izšķirties — turēt cīņai ieročus vai mest nost āvas un bēgt prom, kad melnā zirga galva ar ugunīgām acīm uzšāvās augstu virs dūmu mutuļiem un āvu asumiem krākdams pārstiepās pāri milzīga zirga ķermenis, nokrizdams akmens grīdas vidū uz četrām, tad sasliedamies jaunam lēcienam, ar to nokļūdams durvu sturmētāju bara vidū un izbrāzdainies ārā no pils līdz ar dūmu mutuļiem un niknām klaigām, jo jātnieka zobens bija bez stājas svilpis gaisā, skaldīdams pils- sargu plecus un pakaušus.
— Visi zirgos un proml — Gaidis ierūcās, izlēkšojis pils pagalmā.