Pauļuka karavīri tikko bija atsituši āvinieku uzbrukumu un tagad cēlās kājās, raudami zirgus aiz iemauktiem. No pils izstreipuļoja trīs palikušies Gontas vīri un arī metās zirgiem mugurā.
Tikai tagad pilssargi, i pagalmā esošie, i ārā no pils izskrējušie, pamanīja, ka vārti stāv plaši atvērti vaļā un ka nolaidies uzvelkamais tilts. Un, dusmās meklēdami lāstu vārdus, kas spēj sirdi atvieglot, velti metās skriet uz vārtu pusi. Slavutas zirgi skrēja ašāki par tiem, un, āviniekiem kliedzot un lādoties, mazais uzbrucēju pulciņš izauļoja pa vārtiem, izbrāza cauri pilsētai, gājējiem un jājējiem panikā metoties sānis; un slavutiešu zirgi agrāk neapstāja savā skrējienā, pirms viņus un jātniekus nebija apslēpis drošs priežu sils.
« * «
Sila dziļumos beidzot apstājās putās saskrietie zirgi un karakalpi sāka skaitīt brūces un biedrus, kas bija dzīvi izkļuvuši ārā no Varšavas. Un drūmas palika slavutiešu sejas, jo vecais Gonta ar četriem savējiem bija kritis ķēniņa pils priekšzālē un aizkrācietim Pauļukam atjājuši līdz tikai pieci no viņa pulciņa. Diviem vīriem bija cirstas tik smagas rētas, ka, nokļuvuši drošībā, tie vairs nespēja noturēties seglos un nogāzās sniegā, kas zem viņu ķermeņiem sāka mesties tumšsarkans. Arī pārējiem vienam otram asiņoja seja un plecs.
Veselie zobeniem sapļāva kuplus priežu zarus un, uz- taisījuši cisas, noguldīja uz tām smagi ievainotos, sakur* dami blakus cisām sārtu un apsēzdamies ap to, lai nogaidītu, ko nesīs rīts. Un bēdu nasta, kas spieda slavutiešu sirdis, kļuva vēl smagāka, redzot pie ugunskura vēl kādu tukšu vietu, jo trūka Zigana.
Gaidis sāka iztaujāt veselos. Tie neko nezināja stāstīt, Donāts arī ne. Tad Paņko beidzot atzinās, ka noasiņojošais Zigans, nespēdams piecelties, šim novēlējis savu sirmi, pats paņemdams Paņko pistoles, un vienu labā, otru kreisā rokā palicis pagalmā, atspiedies ar muguru pret mūra stūri. Un teicis, lai Paņko jājot vien projām — šis lūkošot vajātājus kādu brītiņu aizturēt.
Klausoties sarkanmatainā karakalpa stāstā, Gaidim saspurojās sirmās ūsas, un, ar savu vienīgo aci ieurbdamies Paņko sejā, vecais nikni nospļāvās: '
— Tikai nelga pamet ievainotu biedri cīņas laukā.
Sarkanmatis nosarka. Tad viņa seja kjuva ņirdzīga un ļauna, un Paņko atcirta:
— Es gribēju Ziganu celt zirgā, bet viņš lamādamies dzina mani projām, sacīdams, ka šim tā kā tā esot pienācis gals, bet, poļiem izkļūstot kādu mirkli vēlāk pa vārtiem, mūsējie varēšot izglābties. Zigans vecāks par mani, es tikai klausīju viņa pavēli. Vai nelga nav drīzāk tas karavīrs, kurš pamet sava kunga līķi ienaidnieku ziņā?
Gaidim iezvērojās acs, nikni atņirdzās zobi, roka tvēra zobenu, bet tad apstājās pusceļā — un vecais kareivis dziļi nokāra galvu, lai apslēptu asaras, kas sāka plūst pār vaigiem.
Karakalpi cieta klusu, skatīdamies vadonī. Bet gurums sāka drīz ņemt virsroku pār bēdām, un vīri viens pēc otra atlaidās skuju cisās.
Nomodā palika tikai Donāts, sēdēdams pie ugunskura ar bisi uz ceļiem un vērdamies zvaigznēs, kas mirdzēja pie debesjuma, klusi zvīļodamas starp koku galotnēm.
Cīņu biedri krāca dziļā miegā, tikai šad un tad iekunkstējās kāds ievainotais un nosprauslojās kāds rumaks, jo zirgu pulciņš, saspiedies kopa, stāvēja neta| no ugunskura. Un nemierīgi purināja galvu Donata bēris, tā ausis un purnu bija sagraizījuši ķēniņa pils stikli, jaunajam leitim pa logu izjājot pagalmā.
Gaidis bija atlaidies sniegā turpat aiz ugunskura, atspiedis plaukstā galvu, un Donātam sākumā likās, ka veco kareivi pievārējis miegs. Bet, dzirdēdams aiz uguns smagu nopūtu, leitis pameta ugunij pāri skatu un ieraudzīja, ka vecajam ir vaļā viņa vienīgā acs un stīvi veras oglēs pilna asaru.
— Gaidas tēv, tev ari nenāk miegs? — Donāts klusi ievaicājās.
Gaidis tūliņ neatbildēja. Tad sirdīgi nošņācās, pako- dīja nošļukušās ūsas, pacēlās uz elkoņa un teica aizžņaugtā pusbalsī:
— Sarkanmatainim taisnība, es esmu nelga, jo pametu kunga līķi panu apsmieklam.
Donāts nodūra galvu, nesacīdams ne vārda, un vecais karakalps atkal atlaidās sniegā, šņaukdams degunu un laiku pa laikam smagi nopūzdamies,
Paniem dodoties no Varšavas uz mājām pēc lielajām valsts dienām, jaunajā rezidencē sāka pienākt nelabas vēstis. Te uz viena, te otra ceļa galvaspilsētas tuvumā bija atrasti blakus izlaupītām kamanām gan panu, gan viņu haiduku līķi. Arī agrāk Varšavas apkārtnes silos bija uzklīduši viena otra laupītāju banda, bet nekad vēl tās nebija rīkojušās tik pārdroši kā 1601. g. februārī, kad dienas jau stiepās garākas un atkusnis sekoja atkusnim.
Laupītāju gūstīšanai sūtīja gan dragūnus, gan šķēpnešus, bet bandīti likās nenotverami. Ja viņus gaidīja uz Dancigas ceļa, tie uzbruka kungu pajūgiem, kas brauca uz Radomas vai Drogičinas pusi; jātnieki, kas cerēja sastapties ar laupītājiem uz Brestas vai Lenčicas ceļa, atgriezās Varšavā tukšām rokām un sāka nikni lādēties, dzirdēdami briesmu stāstus par dižciltīgiem ceļavīriem, kas nokauti un aplaupīti turpat ķēniņa rezidences pievārtē, tikai pavisam citā debesu pusē, ne tajā, uz kuru bija jājuši bandītu ķeršanai sūtītie karavīri.
Beidzot pienāca kāda vēsts, kuru saņemot radās cerības tikt laupītājiem uz pēdām. Viens no pana Cervinska kalpiem, ko dragūnu patruļa bija atradusi uz Zamosces ceļa pusdzīvu starp sakapatiem miroņiem, zināja stāstīt, ka uzbrucējus vadījis sirmūsains vienacis; tam blakus jājis jauneklis ar zeltainiem matiem un gaišu seju, kas smaidījusi arī kautiņā. Bandīti nogalinājuši kučieri, sulaiņus un karakalpus, nocirtuši zemē panu Cervinski, kas nogāzis vienu laupītāju ar pistoles šāvienu, un aizveduši raudošo pana meitu Sofiju sev līdzi, ņirgādamies, ka ari mežabrāļiem tāds glīts skuķis būšot noderīgs. Un, mirējam lūdzoties viņa bērnu saudzēt, sirmais vienacis tam iespļāvis sejā, vēlēdams nāvi un elli visiem paniem, kuru dēļ vajadzējis šā kungam mirt.