* * *
Voļas ciema krogā pie Drogičinas ceļa, trīs jūdzes no Varšavas, bija apmetušies trīs leišu pani ar saviem sulaiņiem, lai sagaidītu citus ceļabiedrus un būtu drošāka tālākā braukšana. Pani apmetās krodzinieka istabās, kalpi ierīkojās lielajā zemnieku galā un sāka turēt vakariņas, sasēduši ap noķepējušiem ozola galdiem — katra kunga ļaudis atsevišķi.
Sienā iesprausts skals vāji apgaismoja piesmakušo telpu, kuras sienmalā žīda kalpones bija izklājušas kalpu guļai siena klēpjus. Aiz letes klanīdamies snauda žīds krodzinieks, vairs necerēdams šovakar sagaidīt jaunus ciemiņus un nelūkodams arī iejaukties panu kalpu valodās, jo tie sarunājās dziedošajā leišu mēlē, kuru Voļas krodzinieks neprata.
Aiz āra durvīm kāds sāka dauzīties, nosizdams no zābakiem sniegu, un krodzinieks uztrūcies pacēla galvu. Sāka ausīties arī ceļinieki. Durvis atvērās, ielaizdamas salta gaisa šalti, un tai pakaļ ienāca plikā kažociņā tērpies cilvēks, kam saceltā apkakle un dziļi uzmauktā cau- nene aizsedza seju. Svešajam bija plecos maizes tarba un rokā vēzda ar asu cirvīti galā, kādas mēdza nēsāt Podļa- hijas mežinieki. Ienācējam noņemot cepuri un nolaižot kažoka apkakli, kroga ļaudis ieraudzīja smaidošu jaunekļa seju, ap kuru liecās zeltainas matu šķipsnas.
— Lai slavēts Jēzus Kristus, — svešais sveicināja.
— Mūžīgi mūžam, — panu kalpi atteica, atkal noliekdamies pār galdiem un turpinādami ēst ceļa maizi.
Svešinieks, piegājis pie letes un pasūtījis mēriņu degvīna, noklepojās un, pamājis žīdam, lai ielej vēl, teica lei- tiski, paklausījies kalpu valodās un pagriezies uz viņu pusi:
— Ceļavīri, ko dzird jaunu Varšavā?
Dzirdēdami savu tēvu mēli, sulaiņi mitējās ēst un pacēla galvas, tās atkal apgriezdami uz svešinieka pusi. Un pana Beržinska haiduks Kazis ierunājās:
— Kur tu, mūsu zemes zēn, te cēlies, pavisam citā valsts malā? Es vēroju pēc valodas, tev vajaga būt no Dainavas puses. Vai neesi dzuku cilts?
— Dzuks gan, kā tadl — Ienācējs priecīgi pamāja ar galvu, sakratīdams zeltaino matu šķipsnas. — Mans pans viņgad atveda mani no Dainavas, iemainīja pret medību kurtu. — Vai neiedzersim uz satikšanos? — Viņš pamāja liaidukam uz letes pusi.
Kazis nelikās divreiz lūgties un, ūsas braucīdams, piegāja klāt svešiniekam.
— Mēs esam no Varenas puses, — haiduks teica, — un nīkstam te jau trešo dienu, gaidīdami ceļabiedrus, bez kuriem panam bail tālāk braukt.
— Vai, kāds tev bailīgs pans, — svešais smējās, piebīdīdams Kazim žīda pasniegto mēriņu. — Manējais gan nebīstas ne velna un uz kaušanos kā zvērs, — viņš lielīgi noteica. Tad, uzmetis ātru skatu pārējiem, klusi ieminējās: — Tavam panam laikam par maz kalpu līdzi? Un ar šaujamiem arī tā pavāji, vai ne?
Kazis pakasīja galvu.
— Neko nevar teikt, — viņš norūca, kārām acīm vērodams iztukšoto mēriņu. — Esam pavisam pieci: diviem ir bises, citiem zobeni un panam pistole. Bet ko līdz šaujamie un visa dūša, ja tevi silā apstāj laupītāju bars, iepriekš nolaidis ceļam pāri kādu lielāku priedi? Nekur neizbēgsi, un mirt nevienam negribas. Šoziem jau Maza- vas silos esot saradies laupītāju vairāk nekā vilku.
— Vai Dieviņi — svešais nobijās. — Tad nu gan ir slikti. Vai tad ķēniņš ļauj bendēt godīgus cilvēkus tepat viņa pils tuvumā?
Haiduks nicīgi pavērās jauneklī, sniegdamies no jauna pēc mēriņa.
— Vai tad tu visu ziemu mežā nodzīvoji, ka nekā nezini? Laupītāji, turku sultāna nopifkti, gribējuši nokaut pašu ķēniņu un aizdedzinājuši pili, bet izdzīti no turienes un tagad jādelē pa šejienes mežiem, slepkavodami kristīgus cilvēkus aiz dusmām, ka viņu nodoms neizdevies.
— Kungs Jēzus, stāvi man klāt, — jauneklis iesaucās. — Pašu ķēniņul? Vai tad šim piil nav bijis neviena karakalpa?
— Bijuši gan, — Kazis atteica, — bet tam laupītāju vadonim — esot kungu kārtas, nezin kādas tur Slavutas pans — atjājis līdzi vesels pulks kazaku, un tie ar visiem zirgiem tik žigli saskrējuši pilī, ka ķēniņa kalpi nepaspējuši atjēgties. Un, kamēr šie slepkavo un laupa, kazaku pans klāt ķēniņam, un tā un tā: dodi man Zemgales ku- nigaiša valsti, citādi tevi sacirtīšu gabalosl Ķēniņš jau gribējis paklausīt, bet te piesteidzies galma jokdaris ar pistoli rokā un šauj negantniekam. Laupītāju vadonis nokritis zemē, bet šāvienu izdzirduši kazaki un auļo turpu. Ķēniņš ar jokdari paspējuši aizbēgt pa slepenām durvīm, un kazakiem iznācis pretī pils mācītājs, sākdams pie aizšautā razbainieka skaitīt miroņu pātarus, lai kazaki domā, ka viņu pans gluži beigts. Tā ksendzam izdevies glābt ķēniņu, un, piedraudēdams vēl ar Dieva un visu svēto dusmām, viņš tā pārbiedējis kazakus, ka tie bailēs izjājuši pa logiem, nepaspēdami pili līdz galam nodedzināt. Razbai- nieku pans ielikts cietumā, pašā dziļākajā pagrabā, un, ja paliks dzīvs, to gaida lielas mokas. Vai nu saraustīšot zirgiem, vai ar bendes cirvi sacirtīšot dzīvu gabalos. Viņa bijušie kalpi blandoties pa šejienes siliem …
Svešā sejā bija izdzisis smaids un sārtums cīnījās ar bālumu. Neklausīdamies Kaža tālākajā valodā, viņš nometa uz letes naudas gabalu un, neteicis ne vārda, steigdamies aizgāja.
Kazis brīnīdamies noskatījās svešajam pakaļ. Skatījās arī žīds krodzinieks, kuram drebēja pirksti, grozot pasviesto naudas gabalu. Haiduks pablenza uz krodzinieka pusi, un tam iepletās mute.
— Ko? Par pāri mēriņiem veselu dukātu! — viņš pārsteigts iesaucās. — Nē, te kaut kas nav kārtībā!
Un, purinādams iesilušo galvu, Kazis aizlīgoja līdz sienai un nolikās sienā, vēl pusmiegā ņurdēdams, ka kaut kas neesot kārtībā.