« * *
Meža biezoknī zem milzu priedes bija apmetušies pie ugunskura bārdaini bruņoti vīri un spēlēja kauliņus. Turpat blakus uz priedes saknes kūkuma sēdēja sirmūsains vecis, tin viņa sejā bargi zvēroja viena pati acs, vērodama nakts melnumu un koka stumbrus, kā gaidot kādu pārnākam
Mežā sāka brakšķēt zari, un bārdainie vīri beidza mest kauliņus, pieceldamies kājās un gatavi klupt zirgos. Necēlās tikai vienacis, vērodams gaišu stāvu, kas iznira no tumsas un, piesteidzies klāt sēdētājam, saplaka tam pie kājām, smagi elsodams.
— Gaidas tēv, — atnācējs dvesa, prieka un baiļu pilnām acīm skatīdamies vienacim sejā. — Gaidas tēv, mūsu kunigaitis ir dzīvs! Ķēniņš to tura cietuma pagrabā un taisās sodīt ar lielām mokām …
Vienacis sagrīļojās. Tad, sagrābis atnācēju aiz pleca, pierāva sev klāt un drebošām lūpām teica:
— Donāt, ja tu smiesies par mūsu kungu, es likšu tevi pakārt šai pašā priedei
— Tad nē, Gaidas tēv, — izlūks elsoja, — es nesmejos un nemeloju! Nupat krogā dzirdēju no panu kalpiem, ka mūsu kunigaitis toreiz bijis tikai aizšauts, nevis beigts.
Gaidis iestenēdamies atlaida vaļā Donāta plecu un saplaka viss. Noslīdējis zemē no saknes kūkuma, viņš nometa cepuri un plēsa savus sirmos matus, vārtīdamies pa sniegu un kaukdams kā aizšauts vilkacis. Un, redzot vadoņa lielās bēdas, arī Donātam sāka pār vaigiem 1it asaras.
— Ak, es vecais nelgai — Gaidis vaidēja, plēsdams matus. — Spļaujat man sejā, spārdāt kājām, sienat pie priedes, griežat gabalos un pametat vilkiem par ēsmu! Man kauns jums skatīties acīs, un arī citā saulē būs kauns vecajam kungam rādīties. Ko es teikšu, kā atbildēšu, kad kņazs Jānis man vaicās: Gaidi, kur tu pameti manas cilts pēdējo?
Zemu nodurtām galvām slavutieši stāvēja puslokā ap izmisušo vadoni, kas uz vaiga bija nokritis sniegā. Donāts, nometies ceļos, ar vienu roku sev rauša no acīm asaras, ar otru glāstīja vecā plecu, cenzdamies mierināt.
Tikai uz rīta pusi beidza raudāt sirmais karavīrs, un jaunais leitis kā mazu bērnti to noguldīja uz zirgsegas zem priedes, apsegdams ar savu kažociņu. Un, citiem karavīriem pagurstot cīņā ar snaudienu, Donāts palika līdz ausmai nomodā pie vadoņa, kas, bēdu salauzts, bija iekritis nāves miegā un sapņoja nelabu sapni, jo lūpām šad un tad lauzās pāri smags vaids un trīsas nodrebināja augumu.
Todien slavutieši nejāja uz panu medībām, bet palika savā sila nometnē. Retumis kāds bilda vārdu, un visiem bija nelaimīgas sejas un kaunīgas acis.
Gaidis, salīcis, sirms un nevarīgs, nosēdēja visu dienu uz saknes kūkuma, atspiedis galvu rokās un stīvi vērdamies sniegā. Karakalpi to neiedrošinājās uzrunāt un, ja gadījās iet vadonim garām, gāja uz pirkstgaliem.
Atkal atnāca vakars, un nometnei pāri nolaidās zvaigžņota ziemas nakts. Un, citiem biedriem krācot dzijā miegā, Donāts vēl bija nomodā. Tad viņam likās, ka kāds to sauc vārdā, bet saucēja balss bija tik klusa kā pūces lidojiens. Leitim šķita, ka viņu dzirde viļ. Un tikai pēc brītiņa viņš klusu ieminējās:
— Vai tu mani sauci, Gaidas tēv?
Vecais pamāja ar galvu. Un, Donātam nolaižoties tam blakus, sakustējās sirmgalvja lūpas, tikko sadzirdami čukstēdamas:
— Dēls, mūsu kungs man viņnakt rādījās sapnī…
Uz elkoņiem piecēlies, Donāts vērās vecajam sejā, kas
bija bāla kā mironim.
— Rādījās sapnī un teica: Gaidi, glāb… kā man un vectēvam solījies… kad palikšu vesels, mani saraustīs gabalos — locekli pēc locekļa …
Kā glābt? — vecais iestenējās. — Dēls, vai tu nezini kādu padomu?
Leitis noplātīja rokas. Un abi karakalpi skatījās viens otrā izdzisušām acīm. Tad Donāts priecīgi iesaucās:
— Gaidas tēv, es zinu! lešu pie ķēniņa un teikšu, lai atlaiž kunigaiti un viņa vietā liek mani zirgiem saraustīt! Kas man? Ne mātes, ne māsu. Viens kā koks ežmalā.
Vecais pavērās jauneklī žēlu skatu.
— Donāt, es biju tevi turējis par gudrāku. Ja tavs padoms kam derētu, es pirmais ietu pie ķēniņa. Bet mēs varam iet visi reizē, un arī tas neko nelīdzēs. Ja arī ķēniņš gribētu mūsu kungu žēlot, pani viņam neatļaus.
Un atkal nokārās lejup vadoņa sirmā galva un Donāts nodūra savu zeltaino.
— Gaidas tēv, — Donāts pēc brītiņa nedroši ierunājās. Un, vecajam pacejot savu izmisušo seju, leitis teica pusbalsī: — Gaidas tēv, varbūt Sandomiras kundzene…
Vecais skumji pagrozīja galvu.
— Ko tad tā var mums līdzēt?
Donāts sāka stomīties,
— Nu, viņa tak ragana …
Vecais brītiņu padomāja. Tad viņam mazliet atplauka seja.
— Varbūt tev taisnība. Kur zobens un vīra dūša nepalīdz, var līdzēt raganu zintes. Pamēģināsim, dēlsl
Vēl pirms rīta ausmas Slavutas karakalpi sēdās zirgos un sāka tos dzīt uz dienvidiem.
XIII
Pēc Gundara pēkšņās aizceļošanas Marija nerādījās ārpus pils. No saraudātām kundzenes acīm cik varēdamas vairījās kalpones. Par mazāko nieku viņa lika tās staļļa puišiem pērt līdz asinīm.
Kad vecais vojevoda atgriezās pilī nokaunējies un nelaimīgs, meitai priekš tēva atradās tikai skarbs vārds un īgns skats. Apjucis no savas lutekles skatiem un negribēdams to uztraukt vēl vairāk, vecais Mnišeks iekoda sev mēlē, paturēdams neizteiktu nodomāto stāstu par Gundara jājienu uz ķēniņa pili un moku nāvi, kas kņazu tagad sagaida.
— Drīzāk aizmirsīs, — viņš noteica pie sevis, atmezdams ar roku un sēdēdams savā vecajā vietā pie ēdamzāles kamīna — ar sumbra ragu rokā un vīna muciņu starp ceļiem. Un nopūzdamies domās piebilda: — Nebija pirmais un nebūs pēdējais.
♦ * *
Dienas steidzās pretim pavasarim. Sniegs bija jau nokusis, un tikai gravās un dziļās lejās varēja manīt pa netīrai kupenai, ko nebija vēl pamanījis savu svelmi atgūstošais saules vaigs.