Ledus slogu nometušas, jautri šalca upes, mundri čaloja strauti, un hlopi, iznākuši no savām māla būdām, staipīja galvas, vērodami debesu zilgmi, gājuputnu klaigas, cīruļu vīteņošanu gaisā un citas zīmes, kas vēsta arāju |audim, ka nupat ir klātu pavasaris
Tīksmīga lunkanuma pilni šķita meiteņu augumi, kurus jaunekļi pavadīja kvēlainiem skatiem Un daudzas jaunas dzīvības tika ieņemtas agrīnā dienvidu pavasara naktīs, sievām ļaujoties vīru glāstiem, un dažai meitenei vēl pirms ķiršziedu laika izira vainadziņš
* * *
Arī Sandomiras kundzenei sāka aizmirsties ziemas bēdas, jūtot asinīs reibinoši jautru šalkoņu Acis atkal dzirkstīja un smēja, pilnas zeltainu uguntiņu. Un melnacaina- jam staļļa puisim Vaclavam sirds pielija ar saldu mulsumu, kad kundzene tam pavēlēja seglot viņas zirgu un pašam līdzi jāt.
Izkļuvuši no līkumotām tēva pilsētas ielām, Marija laida zirgu auļos, un rumaks, jautri nozviedzies, stiepās pāri norām un atkusušiem laukiem. Vējš, maigi žūžodams pretī jātniecei, svieda tai sejā rumaka krēpes, pašas atrisušos matus un dzeltenos vītolziedu putekļus.
Sur tur jau redzēja pa arājam, kas gausi gāja pakaļ vēršu vilktam arklam, klausīdamies cīruļu dziesmās, un lemeši kāri plēsa trekno zemi, kura vēlīgi atvēra savu melnspīdigo klēpi, tvīkdama sēklas gaidās.
Neapjaustu gaidu pilna bija kaislās kundzenes sirds, no kuras pavasara vējš bija izvējojis aizvainotā lepnuma smeldzi un izirušās mīlas atceri.
Cauri šalcošai vītolu gravai zirgs uznesa savu jātnieci ozolu silā, kura varenajiem kokiem tikko sāka sprāgt pumpuri. Ozolu stumbros bija ierīkojuši sev ligzdas simti melno strazdu un tagad mulsināja prātu ar savu kaislo svilpošanu. Un, klausoties melno pārnācēju dziesmās, Marijai viņas sirds likās kā mazs putns, kura dziesma skrien pretī saulei un debesu izplatījumam.
Drāzdamies gar milzīga, kumpaina ozola stumbru, meitenes rumaks piepeši apstājās, sasliedamies stāvus, un jātniece tikko noturējās zirga mugurā, kurš velti centās doties uz priekšu. Dzelžaina roka to bija apturējusi pilnā stiepienā, un jātniece dusmās pietvīkušu seju noliecās uz rumaka galvas pusi, lai redzētu, kas iedrošinājies ķerties vojevodas meitas zirgam iemauktos. Bet cirtienam paceltā pātaga nolaidās gar sāniem, un arī Vaclavs neizvilka plaukstās satverto zobenu,
Marijas rumaku bija sagrābis aiz iemauktiem liels, sirmbārdains vecis grumbu un rētu švīkām izvagotu seju, kurā gailēja viena pati acs, pilna drudžaina mirdzuma. Vecā miesu klāja skrandas, bet aiz jostas zibsnīja pistoju spali un pie sāniem karājās sudraba makstī līks turku asmens. Un, valdīdams zirgu, kas izmisis krāca un velti centās izrauties, vecais vērās jātniecē ar savu vienīgo aci, kurā dega ārprāta guns.
— Vojevodas meita, manam kungam, ko tu reiz sildīji pie savas sirds, draud nāve, un tavas zintes var viņu no tās izpestīti
Marijas dzeltenās acis iepletās šausmās, kā redzot vēl nebijušas lietas, un asinssarkanās lūpas — asinssarkanas kā līgavai pēc kāzu nakts — pavērdamās nodrebēja. Bet tikai uz mirkli, un meitenei pēc tam atkal bija lepna seja un spītīgs acu skats.
Kā atsaukdamies tam, no kaimiņkoku stumbriem atdalījās bruņotu vīru augumi un apstāja Sandomiras kundzēni, vērdamies viņā lūdzošām un reizē draudpilnām acīm.
— Ak, tas esi tu, niknais vienaci, — meitene teica, nicīgi sakniebdama lūpas. — Varbūt tavs kungs liek mani sveicināt? Varēja gan agrāk, jo divi pilni mēneši jau aiztecējuši kopš tā laika, kad viņš kā zaglis naktī pazuda no mana tēva pils.
— Vojevodas meita, — mežonīgais vecis teica, nelaizdams vajā iemauktus un smagi elsodams. — Vēl ir laiks, bet dienas steidzas, un varbūt jau jaunnedēļ ķēniņa bendes cels Varšavā ešafotu, uz kura nocirtīs rokas, kas tevi glāstījušas, nocirtīs kājas, kas tevi sildīja ziemas mēnesnīcas naktīs, un mokās beigs sisties sirds, kas reiz sitā^ pie tavējās.
Gaidis, vēl arvienu turēdams iemauktus, nokrita ceļos un viņa rokas milzu spēks, kam palīdzēja izmisums, norāva ce|os arī kundzenes rumaku.
Nāves bālu seju Marija nokāpa no zirga, kas, veča atlaists vaļā, pietrūkās kājās, viss drebēdams.
Gaidis apkampa meitenes ceļus, spiezdams savu sirmo galvu pie viņas kājām.
— Glāb manu kungu, — vecais karakalps dvesa, — ja tu no tiesas esi viņu mīlējusi!
Meitenes blāzmainās acis atkal iepletās šausmās stīvas un platas, kā vērdamās lielā tālumā. Un lūpas čukstēja:
— Gaidi mani tepat ritu, tūliņ pēc saules lēktai Sirmgalvis noskūpstīja meitenes zābaciņu, sirdīgi nošņācās un pazuda gravā līdz ar saviem kareivjiem.
Ar katru dienu, kuras gājums nesa Kasparu tuvāk dzimtenei, kļuva priecīgāka tam seja un gaidās sila sirds.
Jājot cauri tumšajiem Nāravas siliem — tur naktīs varēja dzirdēt sumbru baurošanu, kurai atdunot viegli drebēja sasalusi zeme un no koku zariem bira lejup sniegs, — zēnam vēl šķita, ka viņa Zemgale atrodas otrā pasaules galā. Tad sāka jau gadīties ciemi, ar kuru iemītniekiem varēja sarunāties leišu mēlē, un beidzot šaipus Ņemanas tā jautri vidžināja visās naktsmājās un krogos, pie kuriem piestāja jaunais jātnieks, lai atpūtinātu savu rumaku. Un, tiekot garām Ķeidaniem, svilinoši saltais ziemelis, kas nāca no Pasvalas puses, Kasparam likās kā maigas, neredzamas rokas glāsts, jo šis vējš bija laidies pāri Lielupes līdzenumam un viņa sētām, dzirdējis, kā Zemgales meži šalc un kā žūžo kailie ošu zari ap nosnigušajiem Silenieku māju jumtiem.
Jau piecpadsmito reizi nakts bija nomainījusi dienu, kad Kaspars aizsniedza leišu zemes malu. Jātniekam drebošu roku pievelkot pavadu un zirgam stājoties rikšot, acīm atvērās Zemgales līdzenums, noklāts sniega palagiem, kas pletās līdz melnajam apvāršņa mežu lokam.
Nakts bija silta un gaiša. No klajuma puses nāca balsīgs klusums, un zeme likās guļam nāves miegu, apsegta ar baltu līķautu.
Valgām acīm zēns vērās dzimtenē, virs kuras zvīļoja zvaigznēm nokaisītais debesjums.