Tad līdzenumam sāka skriet pāri bālas ēnas — un, pacēlis galvu, Kaspars ieraudzīja ziemeļu pusē šaujamies augšup gar debesu malu sarkandzeltenas gaismas kāļus. Augstu gaisā staru kūļi sāka dzīt zeltainu liesmu vārpas, kas drebēdamas liecās lejup un šūpojās pa labi un pa kreisi, kaut gan gaisā nevarēja samanīt vēja žūžu. Vārpām noliecoties līdz mežu lokam, staru kūļi sāka bālēt, vilkdamies atpakaļ aiz apvāršņa. Un pāri sniegainajam klajumam atkal skrēja bālu ēnu pulki.
Atkal sāka ataust debesu mala, šoreiz blāzmodama^ kā tāla ugunsgrēka atspīdums. Tas metās arvien sarkanāks, un beidzot visas debesis acu priekšā un virs galvas dega
sarkanās ugunīs, no kurām šaudījās milzīgas liesmu mēles. Likās, ka debesu velve sadeg sarkanā ugunsgrēkā. Bet nebija dzirdama uguns krākšana, nemanīja vēja pūsmas, kaut gan debesu liesmu mēles tiecās aprīt pašas augstākās zvaigznes un sarkanās ugunīs likās degam nesen vēl melnais mežu loks.
Tad liesmu mēles sāka savienoties un tīties kopā kā milzu karogi, kuriem liedz brīvi plandīties rūdītu karodznieku rokas. Mēnesim metotifes sarkanākam, liesmu karogi atkal atvērās, skriedami uz visām pusēm.
Un, zēnam veroties brīnpilnām acīm degošās debesīs, virs mežu loka uzšāvās jauni — vēl sarkanākas gaismas kūļi un, tiem atveroties, no viņiem izauļoja sarkani zirgi un sarkani jātnieki. Tie cirtās gariem liesmu zobeniem, un no zvaigžņotā kara lauka lija lejup ugunīgas dzirkstis un sarkana rasa, un sniegainais Zemgales klajums likās mirkstam asinīs.
Jaunekļa zirgs krākdams rāvās atpakaļ, kā juzdams asins smaku un izbiedētām acīm skatīdamies savā jātniekā. Bet jātnieks savaldīja trīcošo rumaku un, pacēlies seglos un ^izlicis virs acīm plaukstu, pukstošu sirdi vērās debesu karapulkos, kas cirtās, auļodami gar zvaigžņu bariem. Un, kaujai debesīs iedegoties lielākajā niknumā, liesmu zobenu šķindas nenonāca lejā, kara klaigas nebija sadzirdamas, un sarkano debesu rumaku zvaigāšanas vietā Kaspars dzirdēja tikai sava zirga bailīgo krākšanu un paša sirds skaļo pukstēšanu.
Uguns jātniekiem aizauļojot pret vakariem un rītiem, sāka bālēt asinssarkanā debesu mala, atgūdama agrāko zeltainumti un pēc tam palikdama bālzaļgana. Tad izgaisa pēdējais debesu uguns atmirdzums, asarainas atkal margoja zvaigznes, debesis bija saltas un rēnas, un mierīgs un balts kā pirms kāvu kaujas atkal kļuva Zemgales klajums, ko apvāršņa malā noslēdza tumšu mežu loks.
Kāvu pulki bija aizauļojuši no Kaspara skatiem, bet zēnam vēl liesmoja acis un dega sirds, pielijuši ar debesu uguni. Noņēmis cepuri un vērdamies dzimtenes līdzenumā, kas gulēja nāves miegu, apsedzies sniega palagiem, zēns spieda rokas pie krūtīm, glāstīdams tur noglabāto ziņu Zemgales arājiem, ka zemnieku ķēniņš, dzīvodams tautas atmiņā caur daudziem mūžiem, atgriezīsies līdz ar pirmo lapu šalku, lai sauktu ārā no kapa savas tautas brīvi un liktu Zemgales verdzībai sadegt kauju ugunīs.
Naktī iejājot brā|u sētas pagalmā, Kasparu sagaidīja vecais sētas suns. Smilkstēdams tas lēca pārnācējam krūtīs, skatīdamies padevīgām acīm, kuras asaroja no prieka un vecuma.
Kaspars pieklauvēja pie brā|u istabas loga. Neviens nenāca lūkot, kaut gan Mārcim ar Ingu bija jautrs miegs.
Pārnācējs klauvēja stiprāk. Neatsaucās neviena balss. Zēns sāka brāļus saukt vārdā. Brāļu vietā atsaucās suns, atsēzdamies sniegā un sākdams gaudot. Un suņa gaudošanā skanēja tādas bēdas, ka Kasparam pagura sirds.
Apgājis ap istabas galu, viņš dauzija durvis — pa- priekšu ar dūri, tad ar zobena rokturi. Bet suns gaudoja arvienu skaļāk, ļaudams vaļu savām izmisušajām žēlabām.
Beidzot kļuva sadzirdami šļūcoši soļi. Noklaudzēja aizšaujamais, un Kaspars ieraudzīja vaļenieka Miķeļa tēvu ar plecos uzmestu noplīsušu kažociņu. Vecītis pavērās kareivī izbiedētām acīm, tad pazina bēgli — un sirmgalvim nobira asaras.
— Kur brāļi? — Kaspars dvesa, sagrābdams vecīša roku. Aliķeļa tēvs bēdīgs nokāra galvu.
— Jelgavas pils pagrabos, — viņš atteica un tad vilcinādamies piebilda: — No tās pašas nakts, kad tu.,.
Kaspars atspiedās pret sienu.
— Lopus un labības tiesu paņēma muiža, — vecītis stāstīja, drebinādamies no aukstuma. — Teicās ielikt jaunu saimnieku …
Zēns, nodūris galvu, žņaudzīja dūres. Tad saslējās un gāja uz slitas pusi, kur to gaidīja rumaks, nepacietīgi kašņādams sniegu.
— Nāc, Plēsēj, — Kaspars teica sunim, — mēs nāksim atpakaļ, kad būšu tevi barojis ar Jelgavas lielkunga sirdil
Pārlaidis ilgu skatu pāri tēva sētai, kuras ēkas snauda zem nosnigušiem jumtiem, Kaspars izjāja pa vārtiem, un vecais suns tecēja tam līdzi.
* * *
— Daukšas tēv, — Kaspars teica, atsēzdamies uz sirmgalvja cisu malas, — es redzēju mūsu ķēniņu.
Daukša pietrūkās cisās pussēdus, platām acīm skati" damies jauneklī.
— Vai viņam bija galvā ķēniņa kronis, plecos sarkans mētelis un gaišāks par sauli vaigs?
— Nē, — Kaspars atteica.
Daukšam izdzisa sejā prieks.
— Kaspar, — viņš beigās teica, — tas nav mūsu ķēniņš, kam pārnākot visi atkal būs brīvi Jaudis,
— Daukšas tēv, senais Tērvetes kungs dzīvo tikai mūsu sirdīs. Tas ķēniņš, kuru es redzēju, ir gaidītā varas un vārda mantinieks. Viņš mani skūpstīja un teica: «Brāli Kaspar, jāj uz mūsu tēvu zemi un stāsti viņas lauku arājiem, ka līdz ar pirmo lapu šalku nāks Zemgales brīvības pavasaris!»
Daukšas tēvam atplauka seja, bet pār vaigiem ritēja asaras. Un, norausdams tās ar savu plato delnu, vecais bajārs runāja:
— Dēls, man līksma un reizē skumīga sirds. Es priecājos, ka nāk pēdējais gals visiem, kas barojas no zemnieka sviedriem, un raudu, ka nevarēšu jums, jaunajiem, iet līdzi cīniņā.
Un, atklājis kājsegu, Daukša parādīja savas čūlājošās pēdas, kuras bija dedzinājuši Jelgavas bendes kalpi uz lielkunga Fridriķa pavēli.