* *
— Aucēnieši, jums lāča spēks, bet aitas padoms, — teica Kaspars, jādams garām Auces darbiniekiem, kas dzinās ar smagi piekrautiem kviešu" vezumiem pa lielo Jelgavas ceļu.
Jaunie gribēja Kasparu piekaut, bet vecie tos atturēja. Un sirms vaļinieks teica:
— Kāpēc tu mūs izsmej?
— Ko dara darba bites ar traniem? — Kaspars prasīja.
— Viņas tos nodzeļ un izmet no biškoka, — vaļinieks atbildēja.
— Vācu kungi ir trani, zemgaļi darba bites, — Kaspars atteica. — Pavasarī tā darīs visas Zemgales bites. Gādājiet, lai no traniem būtu tīri arī Auces bišu koki!
— Ko tu raudi? — jaunais jātnieks prasīja Dobeles tiesā kādam vīram, kas sēdēja ceļmalas sniegā un vaidēja.
— Kā man neraudāt, — vīrs atteica, — amtmanis piesmēja manu meitu un dēlu, kas gribēja māsu glābt, pavēlēja dzelzs rīkstēm kult. Gāju uz Dobeli žēloties, bet pats dabūju kūlienu.
— Pavasarī nāks atpakaļ senais zemnieku ķēniņš, — jātnieks sacīja, — un spriedīs tiesu pār amtmaņiem un pilskungiem. Ej mājās un pastāsti to citieml Lai atceras visu, kas kuram nodarīts, lai asina dunčus un sien galeniski kātos izkaptis, jo lapu plaukuma laiks būs šogad Zemgales zemnieku un kungu tiesāšanas laiks.
* * *
Iecavas alus darītavā ļaudis spiedās ap kubliem un mucām, pirkdami par kviešiem un linu saujām no alus meistara viņa dziru. Citi dziedāja, citi grasījās kauties, un diviem bija palicis nelabi. Viņi vaidēja un grēma, turēdamies pie alus darītavas durvju stenderēm.
— Tā iet, ja neprot ar sātu dzert miežu asinis, — teica Raģu saimnieks, slaucīdams no lūpām alus putas.
— Tā ies ap bērzsulu laiku kungiem, kas dzer zemnieku asinis, — teica Kaspars, pieturējis pie dzērājiem savu rumaku. — Tikai alus dzērāji guļ ceļmalā, ar galvām uz pleciem, bet kungi gulēs par sevi un galvas atsevišķi.
Alus meistars metās Kasparam virsū, tiekdamies to noraut no zirga. Bet Kaspars sita tam ar zobenu sejā, sacīdams:
— Vai arī tu gribi būt starp kungiem, vecā alus muca?
*
Salgales muižā atteicās kulstīt lielkunga linus septiņi darbinieki, sacīdami, ka zemnieki esot brīvi ļaudis un klaušām pienācis gals. Amtmanis pavēlēja vainīgos ieslēgt muižas klētī, lai rītā sūtītu paša hercoga tiesai uz Jelgavu. Pie klēts durvīm nolika bozēm bruņotus sargus. Rītā klēts bija tukša, un līdz ar cietumniekiem bija pazuduši durvju
sargi un tāpat ar! cūku gurni, žāvēti jēri un siera riteņf,
ko amtmanis bija sakrājis galma ļaužu iztikai.
Muiža laida bēgļu saimniekiem ziņu atgādāt vainīgos un viņu nozagto lielkunga mantu, ja nevēloties paši ciest. Bet saimnieki dievodamies apgalvoja, ka neesot bēgļus redzējuši kopš viņu izvadīšanas darbinieku gaitās. Un kāda veca sieva, gribēdama izlūgties no muižkunga miežu sieku, atnesa amtmanim vēsti, ka dumpinieki aizgājuši projām no Salgales, teikdamies iet meklēt jaunekli, kas atnesis zemnieku ķēniņa sūtīto brīvības grāmatu.
* * *
Sesavas draudze bija palikusi bez garīgas apkopšanas, jo veco mācītāju pārlieku mocīja kaulu vaina. Amt- maņi deva ziņu hercogam, un tas atlaida vēsti, ka sesa- viešiem būs jauns dvēseļu gans.
Tas ieradās noteiktā svētdienā un, nemaz neiegriezies mācītāja muižā pie slimā amata brāļa, jāja tieši uz baznīcu, kurā bija sanākuši redzēt jauno sprediķa teicēju simti zemnieku kārtas ļaužu un atbraukuši arī vairāki kungi, ņemdami sievas un bērnus līdzi.
Amtmaņu un muižnieku sievām patika jaunā mācītāja gaišā seja, bet prastas kārtas baznīcēni brīnīdamies sačukstējās, ka lielskungs esot cēlis viņu draudzes galvas godā zaļu jaunekli.
Jaunais mācītājs, uzkāpis kancelē, pacēla svētīdams rokas un, visu acīm veroties uz viņa pusi, sāka savu uzrunu. Jau paša viņas sākumā kungu solos satumsa vīru sejas un dusmās piesarka sievu vaigi, bet zemnieku solos iepletās acis un mutes. Un baznīcā valdīja tāds klusums kā vēl nekad.
— Zemgales arāji, — jaunais mācītājs teica, — es nesu jums sveikas no likumīgā zemes kunga, un viņš liek sacīt, ka pats drīz ieradīsies jūsu vidū. Viņš solās spriest savu tiesu par negodīgiem amtmaņiem, bargiem kungiem no vācu kārtas un citiem zemnieku bendētajiem. Viņš pavēl visiem, tiklab jaunekļiem, kā briedušiem vīriem un sirmgalvjiem, kas vēl spēj cilāt cirvi vai vēzt izkapti, turēties cieši kopā un gaidīt arāju sviedru rijēju tiesāšanas dienu.
Kungu solos bija dzirdama kurnēšana — un dusmīgas balsis sauca mācītājam kāpt zemē no kanceles. Bet tad ierūcās tie baznīcēni, kas sēdēja zemnieku solos, un kungiem' uz brītiņu aprāvās viņu īgnais skaļums. Un jaunais mācītājs, izvilcis no azotes pergamenta tīteni, to attina vaļā un, pacēlis gaisā, rādīja draudzei, lai visi varētu saredzēt, ka pergaments aprakstīts sarkaniem rakstiem un ka tam pielikts klāt liels, sarkans zīmogs par zīmi, ka rakstu apstiprinājusi valdnieka roka.
— Skatāties visi šurp, — sauca jaunais mācītājs, — skatāt mūsu zemes kunga laisto grāmatu visiem uzticamiem viņa apakšniekiem un ielāgojiet kurnētājus, lai tos vēlāk bargi ķertu mūsu valdnieka smagā rokai Atdarāt jūsu ausis un sirdis un vērīgi klausāties manis lasītos vārdos, lai zinātu, ka turpmāk ikviens arājs būs brīvs cilvēks un kungs par savām druvām un pļavām, pats savu māju kungs!
Kungu solos no jauna atskanot piktai ņurdēšanai, mācītājs sāka lasīt valdnieka vēlējumu, Viņa vārdos klausoties, atplauka priekā zemnieku sejas, bet kungiem sarka un bālēja vaigi un rokas sažņaudza zobenu rokturus.
Valdnieka rakstā nekas nebija minēts par piļu būves un uzturēšanas darbiem, kara naudu, ceļu klaušām uri šķūtīs braukšanu, un citām nastām, kuras līdz šim bija prasījis Jelgavas lielkungs no saviem zemniekiem. Tur nebija ne vārda par pazemīgu klausīšanu Dieva ieceltiem kungiem, par klaušām, mesliem un nodevām graudā un naudā, par sīklopu un linu došanu muižai no Ikvienas zemnieku mājas un par sieciņiem, kurus prasīja visi draudžu gani. Un nedzirdēja it nekā par kājas vai kakla ciršanas sodiem, kas draud no sava kunga aizbēgušam zemniekam.