Valdnieks savā rakstā minēja zemgajus, svētīdams sveica Zemgales lauku arājus un piekodināja vienmēr turēties cieši kopā un dzīvot pēc tēvu ierašām un sentēvu likumiem.
«Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs,.,»
Tad kungu solā atskanēja dusmu rēciens un kājās uzšāvās liela auguma amtmanis, kam seja bija kļuvusi sar- kanzila. Izstiepis zobenu pret kanceli, ar otru roku tas māja draudzei un kliedza:
— Cienījamie kārtas brāļi un jūs, apstulbotie zemnieki! Sis vīrs ir bezgodis un nežēlīgs viltnieks, uz dumpi kūdītājs, nevis Dieva kalpsl Ka viņš nav mācītājs un nav hercoga sūtīts, to var redzēt visi, kas lasīt prot. Sis blēdis sakās lasām mūsu hercoga Fridriķa sūtītu vēlējumu, ftet lasīdams tur pergamentu otrādi, kas redzams arī lasīt nepratējam no tā, ka zīmogs patlaban skatāms raksta augšā, nevis apakšāl Viņš ir zviedru vai moskovītu spiegs, naidnieku sūtits izlūks, ko vajaga grābt cieti un dzelzis sūtīt uz Jelgavu!
Zemnieku soliem pāršalca brīnu šalka, bet kungu solos skanēja lāstu vārdi un zibēja no makstim rauti zobeni. Un visu acis vērās uz kanceles pusi.
Jaunais mācītājs bija mitējies lasīt un, salocījis savu pergamentu, iebāza to azotē. Tad viņš sagrāba abām rokām uz krūtīm savu talāru, pārplēsa to pušu un nometa lejā, kungu solos sēdētājiem uz galvām un uz gaisā zibošajiem zobeniem. Un tagad kancelē stāvēja jauns kareivis liesmainām acīm, un rokas, kas bija lasot otrādi turējušas pergamentu, tvēra aiz jostas un izvilka divas pistoles.
Jaunais mācītājs, kas tik pēkšņi bija pārvērties kareivī, pastiepa savas pistoles uz kungu solu pusi, kur bijā redzama viena otra nobālusi seja. Un daža lepna, mežģīnēm rotāta roka, pret viņu pagriežoties pistoles stobram, nolaida zobenu.
— Jūs, zemnieku asinssūcēji un arāju sviedru rīmas,— sauca jaunais kareivis, kancelē stāvēdams, un viņa acis dega briesmīga naida uguns, — jūs, mūsu zemes un brīvības zag|i, kas esat nobarojušies trekni no Zemgales lauku labuma, jūsu kundzības laiks iet uz galu, un drīz mēs mēslosim ar nešķīstām kungu miesām savu tēvu tīrumusl
Un, pagriezies uz zemnieku solu pusi, kareivis teica:
— Brāļi un tēvi, Zemgales lauku arājil So vēstījumu jums nesūta kašķainais Jelgavas Pidriķis, karu prieks jaunekļus bendēt un sirmgalvjus dedzināt, bet senais mūsu zemes ķēniņš, ko sumina vectēvu dziesmas un varoņteikas. Senais zemgaļu ķēniņš sūta jums savu svētību un liek ar manu muti sacīt, ka Zemgalē drīz ieradīsies jauneklis no viņa ģints, kas izmēzīs zemi no vācu mēsliem un uzliks galvā vārpu vaiņagu, jo viņš būs zemnieku ķēniņš, nevis kungu celts zemes kungs!
Beidzis runāt, jauneklis aizbāza pistoles aiz jostas, nolēca no kanceles un izgāja cauri baznīcēnu pulkam, kas klusēdams grieza tam ceļu. Un uguns, kas kvēloja jaunekļa skatos, bija tik baisa, ka apmulsums valdīja kungu solos līdz tam mirklim, kad noklaudzēja baznīcas durvis, aizsegdamas palicēju acīm jaunā kareivja augumu.
Tikai tad atžirga amtrnaņi un dzimtkungi no savas baiļu mulsas un lādēdamies metās uz izejas pusi, lai gūstītu nekaunīgo kūdītāju. Bet svešais jauneklis bija pazudis bez miņas, un, uz kuru pusi tas gājis, pat baznīcas ubagi nezināja pasacīt.
Vēlu vakarā ieradās Sesavas mācītāja muižiņā pārbijies vīrs un sāka aizgūdamies stāstīt, ka esot jaunais draudzes gans Leberehts Vunderlihs. Jājot cauri mežam, tam uzbrukuši laupītāji un atņēmuši zirgu un talāru. No sava nobīļa viņš atžilbis tikai pēc laba laika un steidzies savam amata brālim visu izstāstīt.
Un Leberehts Vunderlihs nebeidza gausties pēc sava zirga un nevarēja nobrīnīties vien, priekš kam gan bandītiem no zemnieku kārtas bijuši vajadzīgi viņa amatsvārki.
* * *
Virs Mežotnes ozolu sila gurdi kvēloja mēness sirpis. Agrīnā pavasara nakts bija pilna dūmaku, kas cēlās no valgās zemes un glaudās ap koku stumbriem, kuru zariem vēl nebija sprāguši pumpuri.
Sila vidū ap lielu akmeni bija sapulcējušies gan vīri, gan jaunekļi, un viņu bija tik daudz, ka attālāko sejas slēpa meža ēnas un miglas dūmakas.
Uz akmens sēdēja jauneklis ar zobenu uz ceļiem, un virs atsegtās galvas vizēja mēnesnīca. Jauneklim blakus uz akmens gulēja vecs sētas suns.
— Kas stāstāms dobelietim? — jauneklis vaicāja, pagriezdams seju pa kreisi.
No dūmakām iznira plecīgs augums un bārdains vaigs. Un dobja, zema balss nodūcināja:
— Simts vīriem ir šķēpi, otram simtam spriguļi, kuru vāles apkaltas ar dzelzi, un sešdesmit jaunekļi mācās vectēvu mākslu bultas šaut.
Vadonis pameta ar galvu, un dobelietis pazuda citu Zemgales novadu sūtņu vidū.
— Kas jauns Bārbelē?
Pie akmens pienāca slaiks vīrs, kam sejā dega spitīgas acis.
— Saimnieki ir gatavi celties kājās, bet vaļinieki taujā, kas tikšot viņiem, kad būs nomests kungu jūgs.
— Viņi varēs art tagadējo muižu laukus kā brīvi savas zemes arāji, — vadonis atteica,
— Tad mums nāks klāt simts divdesmit vīri, kas prot rīkoties ar galeniski iesietām izkaptīm, — bārbelietis teica, un mirkli vēlāk to bija aprijuši miglas plūdi.
— Ko var vēstīt Auces vīri?
Pie akmens nostājās veseli četri; diviem bija sirmas galvas, kuras mēnesnīca sudraboja vēl baltākas.
— Desmit mūsējiem izdevies nopirkt leišos bises un muciņu pulvera, — teica vecākais auceniešu sūtnis. — Četrdesmit bandinieku solās iet cīņā, zirgos sēdēdami, jo katram no izkapts taisīts cērtamais.
Vadonim iemirdzējās acis. Atlaidis auceniešus, viņš piecēlās, un jaunekļa stāvu apvija sudrabotie mēnesnīcas meti. Un, sūtņiem saspiežoties ciešāki ap akmeni, Kaspars sacīja:
— Tēvi un brāļi! Tas, kurš liks galvā vārpu vaiņagu, man teica: ar pirmo lapu šalku nāks Zemgalei brīvības pavasaris. — Bet viss ir gatavs, laiks negaida, un kungu izlūki manīti ap vietām, kurās daži novadi glabā vienkopus savus ieročus. Arī leišu bajāri Radzivili, kas turas ar Jelgavas lielkungu pa draugam, sāk pulcināt savus karakalpus, gan teikdamies karot ar zviedriem pa Vidzemi, bet var jau būt, ka leišu zobeni domāti zemgaļu kakliem.