Sūtņi sakustējās, vēl ciešāki sastādami ap akmeni, uz kura stāvēja vadonis, viss nolijis ar mēnesnīcas sudrabu.
— Un tāpēc, tēvi un brāļi, laiks būtu vilkt tuteņus ārā no makstīm un likt mūsu spriguļvālēm klaudzēt pa kungu pakaušiem. Lai, nākot lapu šaikai un atjājot zemnieku ķēniņam, jau ir pilnos ziedos mūsu brīvības pavasarisl
— Sākt, sākt! — nošalca atbalss ozolu silā.
Vadonis pacēla galvu pret nakts spīdekļa sirpi.
— Sāksim otrā pilna mēness naktī, — viņš teica, vērodams debesu sirpi, kas bija kļuvis sārtāks, kā taisīdamies asiņot.
— Kas būs pirmie? — Sūtņu bars sakustējās.
Vadonis saslējās.
— Pirmie būs kalnamuižnieki un Vircavas un Sesavas vīri, kurus es vedīšu uz Jelgavu. Dobelieši ar kaimiņu novadu zēniem lai gaida mežā, kas Dobelei vakaros, un lai metas virsū mūriem, kad ieraudzīs uz Jelgavas pusi uguns blāzmu. Bauskas pilij uzbruks mežotnieši, Saules ļaudis un Bārbeles vaļinieki ar savām izkaptīm.
— Un manējie? — ierūcās druknais iecavnieks, purinādams savu vareno galvu, kuras krēpes bija pielijušas ar vecuma sarmu un mēnesnīcas baltumu.
— Iecavnieki, Garozas vīri un purvu ļaudis no Misas un Kalnciema puses lai salasās pirmā pilnmēness naktī Lielupes labajā krastā pretim Jelgavai. Tie, kas dzīvo upmalās, lai nāk laivās un ce| citus pāri, kad atšalks taure par zīmi, ka mani ļaudis ieņēmuši lielkunga pili, un steidz savējiem atvērt Jelgavas vārtus.
— Un ja neatver? — iecavnieks paskarbi noprasīja.
— Mēs atvērsim, — Kaspars atteica. — No Kalnamui- žas, Vircavas un Sesavas pēc sešām dienām vedīs uz Jelgavu auzas un miežus, jo lielkungs jau saņēmis par mūsu labību no Rīgas kungiem rokas naudu. Brauks savi divi simti vezumu, katrā pa vairākiem maisiem. Braucēji būs visi mūsējie, gados vecāki vīri, no kuriem kungu sugai vēi nemetas baiss. Katrā vezumā būs vienā maisā apslēpts zēns ar tuteni aiz zābaka stulma un asu iesmu, kas ātri uzspraužami kātā. Kad labības vezumi sabrauks pils pagalmā, tēvi izlaidīs dēlus, raus zirgus ārā no ilksīm un ilksīs uzspraustiem iesmiem ieņems pili un pilsētu, un tad varēs celties pāri tavējie, kas gaidīs otrā upes krastā.
Iecavnieki mitējās rūkt.
— Kad kritīs Jelgava, darba lielā puse būs padarīta,— Kaspars teica, vērodams mēness sirpi un glāstīdams vecā suņa galvu, kas dusēja tam pie kājām. — Jelgava ir kungu varas galvenais balsts Zemgalē. Tās citas pilis bijušas —
nebijušas.
Sūtņi pazuda miglotā silā, un Kaspars palika viens. Un, noliecoties pie dzīvnieka, kas skatījās jauneklī padevīgām acīm, vadonis atkal kļuva par maigu zēnu un teica
Plēsējam:
— Tad zeme būs brīva, brāļi nāks ārā no lielkunga pils pagrabiem un mēs visi iesim mājās.
Suns uzlēca kājās un priecīgs ierējās, vēdinādams asti.
* *
Arvienu tuvāk nāca braukšanas diena, un Birznieku vājiniecei bailēs un ļaunā paredzēšanā pagura sirds. Ari viņas Kristapam vajadzēja slēpties auzu vezumā līdz lielkunga pilij un gaidīt brīdi, kad pienāks laiks zēniem lēkt ārā no maisa un tutenim skriet laukā no maksts.
— Dēls, neej viņiem līdzi, — Made lūdzās, glaudīdama savu vienīgo. — Kas tev tur mantojams? Lai karo ar kungiem saimnieki, kam mājas un zemei
— Nē, māt, — dēls atteica. — Solījos un iešu. Kad zemē vairs nebūs kungu, visi būs savu lauku arāji.
Vēl vairāk sagura mātes sirds. Un, dēlam iekāpjot ratos un apsēžoties blakus Birzniekam, Made ieķērās zirgam apaušos.
— Puisīt, nebrauci Paklausi man tikai šo vienu relzītil Saimniekam lielkungs nobendēja tēvu, tavējo paņēma mēra māte. Arī bez tevis pietiks karotāju. Kur es palikšu, ja tev notiek kas |auns?
— Māt, laid vaļā apaušus! — Dēls pietvīka, izņemdams saimniekam no rokām grožus.
— Puisīt, mīļais …
Dēls saknieba lūpas un uzšāva zirgam ar grožu galu. Zirgs metās uz priekšu, tikko neparaudams Madi dubļos. Rati sāka dārdēt un tad pazuda aiz ozolu birzes. Kristapa mātei tirpa rokas un sirds. Acis iepletās platas jo platas, un gar tām griezās sarkani gaismas loki. Viens no tiem šķita līdzīgs bendes ratam, un uz mirkli virs tā pazibēja saplosīts jaunekļa augums izlauzītiem kauliem, noplūdis asinīm …
Kristapa mātei tā drebēja kājas, ka viņa noslīga zemē. Gribēja lēkt augšā, skriet pakaļ, lūgt vēlreiz, lai nebrauc, raut ārā …
Kājas neklausīja, likās pavisam bez maņas. Un, kad tā atgriezās, bija jau novakars.
Smagi nopūzdamās, Kristapmāte nostaigāja mājas soli. Bet asaras nebeidza plūst pār vaigiem. Un sāpēs un ļaunā paredzēšanā tā sažņaudzās sirds, ka gandrīz stāja pukstēt.
Tuvojoties naktij, arvienu lielāks kļuva Kristapmātes izmisums. — Galvā kā dzenis priedē kala bez stājas viena pati doma: glābt Kristapu.
Kad citi mājas ļaudis devās pie miera, Kristapmāte apmeta sagšu ap pleciem un iztecēja no Birznieku sētas, sākumā pati nezinādama, kurp.
Tad viņa sāka iet arvien steidzīgāki un beidzot metās skriet pāri pļavām un laukiem. Skrienot pa saltām ūdens- paltīm un mikliem, vēl nenožuvušiem tīrumiem, atrisušās pastalu auklas švirkstēja rakstā līdzi asins āmurīšiem, kas kala deniņos:
glāb Kristapu … Glāb Kristapu …
Made atjēdzās Kalnamuižā pie amtmaņa mājas loga tikai pēc tam, kad bija pieklauvējusi pie slēģa.
Iekšā ierūcās nomiegojusies balss un kāds šķila uguni — nāca ar sveci rokā uz durvju pusi.
— Dulnā bāba, ko tu te meklē? — iebrēcās jaunais Kalnamuižas amtmanis Klokoviuss, ieraudzījis dubļiem un ūdenslāsēm nošķiesto sievu baiļpilnām acīm, — Likšu uzskaitīt trīsdesmit, tad pratīsi kungu godāt.