Madei drebēja lūpas, tverdamas vārdus, kas juka uz visām pusēm kā tramīgi putni.
— Cienīgs žēlīgs amtmaņa kungs, — viņa beidzot izdabūja pār lūpām. — Es… mans Kristaps,,, puiši auzu maisos — žēlojiet manu Kristapu!
Klokoviuss piepeši apstāja rāties un nobālis ierāva aiz rokas sagrābto sievu mājas priekšnamā.
— Runā! Kas par puišiem auzu maisos?!
Madei atkal aizrāvās elpa. Un āmuriņi deniņos kala vēl ašāk: glāb Kristapul Glāb Kristapu!
— Puiši ar tuteņiem … grib nokaut lielkungu un karakalpus … žēlojiet manu Kristapu … viņam zilstrīpains pakulu maiss ar skuju rakstiem pastarpām… žēlojiet manu Kristapu — zilstrīpains pakulu maiss ar skujiņu rakstiem — žēlojiet!
Klokoviuss nošņaucies uzrāva kājās jātnieku zābakus, uzmauca plecos zobena portupeju un metās uz durvju pusi… Made nokrita pie durvīm cejos.
— Žēlojiet manu Kristapu — zilstrīpains pakulu maiss . ..
Pēc maza brītiņa pa Jelgavas ceļu trakā steigā aizdrāzās jātnieks, dzīdams zirgu gan piešiem, gan ar zobenu.
* * *
Kad garā labības vezumu rinda aizsniedza Ru|ļu kalnus, bija jau vakars un nogrimušās saules vietā virs Jelgavas torņiem līda augšup pilna mēness ripa, tumšsarkana kā asinis.
Vagari brauca katrs pa priekšu savas muižas vezumiem. Un neviens no tiem nemanīja, ka netālu aiz viņu mugurām virs auzu maisiem pazib un nozūd jaunas, piesarkušas sejas, izšaujas mundras rokas, noglāstīdamas tēvu plecus. Un vecajiem braucējiem ir piepeši kļuvušas valgas acis un uznākusi klepošanas lēkme.
Kaspars gulēja vezumā, kas brauca tūliņ aiz vagara. Laižoties lejā no Ruļļu kalna, vadonis izšāva galvu no maisa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Tad aptaustīja, vai braucot nav izkritis starp maisiem apslēptais zobens, un zibeņ- ātri pazuda atkal maisā, dzirdēdams aiz muguras noskrieta zirga šņācošo dvašu un pakavu klabēšanu.
Uzmetis Kalnamuižas vezumu rindai biklu skatu, Klokoviuss aizauļoja tai garām, kā vētras rauts. Putas gubām gāzās no zirga sāniem. Tad pakavu dunoņa kļuva arvienu klusāka, un beidzot no tāluma atšalca savādāka viegla dūņa.
Tā dun koka tilts zem auļojoša zirga pakaviem.
Lielkungs Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sēdēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri no Tīzen- hauzena tikko saņemto vēstuli, kurā bija stāstīts par kņaza Gundara lielajiem noziegumiem un ka viņu gaida mokpilns nāves sods.
Un hercoga seja savilkās ļaunā smaidā. Bet tas drīz izgaisa, jo istabā iebrāzās, pagrūdis pie malas kambarsulaini, Kalnamuižas jaunais amtmanis Klokoviuss, viss pārklāts dubļiem un sviedriem, un, baiļpilnām acīm vērdamies hercogā, aizgūtnēm dvesa:
— Gaišība! Zemnieku plukatas ved auzu maisos puišus ar tuteņiem! Grib nogalināt jūsu gaišību un ieņemt Jelgavas pili! Liekat uzvilkt tiltus un aizslēgt vārtus, lai netiek iekšā!
Atžirdzis no pirmā baisa, hercogs brītiņu klusēja, iegrimis pārdomās un pievēris acis. Tad viņas atdarījās, ļauni iegailēdamās, un ap lūpām nogūlās ņirdzīga smīna rievas.
— Nē, Klokovius, — hercogs Fridriķis teica, — kad peles pašas iet slazdā, slazdu netaisa bez laika ciet.
Hercogs sasita plaukstas un lika sulainim atsaukt miesassargu virsniekus. Tiem nostājoties pie durvīm, nāca pavēle:
— Pils pagalmā brauks iekšā zemnieku vezumi ar maisos paslēptiem sazvērniekiem. Nelaist uzreiz visus, tikai pa desmit vezumu! Pārējiem jāgaida rinda aiz vārtiem. Norīkot desmit karakalpus, kas ņem cieti vedējus, un divdesmit vīrus, kas pārbauda maisu saturu! Nevajaga raisīt vaļā — pietiek ar pārs šķēpa dūrieniem, lai redzētu, kas tek ārā — auzas vai asinis.
Virsnieki pagriezās un aizgāja. Un hercogs, palicis viens, priecīgi berzēja rokas, un pirmo reizi pēc ilga laika tam bija noskaidrojusies seja un tajā gandrīz jautrs smaids.
Iecavieši un Garozas vīri visu dienu dinga drēgnā alk- snienā aiz Lielupes, gaidīdami vakara krēslu un norunāto taures signālu. Tuvās nakts vēsums un slapjie vieglas miglas kamoli, kas kūpēja virs upes, sāka spiesties arī alksnienā, likdami drebināties augumiem.
Kalnciema vīri, brašie Lielupes laivinieki, kas pazina visus viņas atvarus, bija atdzinuši divdesmit astoņas laivas, bet Misas purvinieki atīrušies savos vienkočos. Sie zvejas ļaudis prata izdabūt žebērkļa galā pašu glumāko zuti un arī tagad bija paņēmuši līdzi savus drausmīgos ieročus.
— Kurš kungs uzdursies mūsu žebērkļa galā, tas vairs vaļā nepaspruks, — ņirgājās purvinieki, nedzirdami slīdēdami savos vienkočos pa rāmo upes virsu, un miglas slāņos tie pazuda citu laivās sakāpušo kara talcinieku acīm turpat naža sviediena tālumā.
Migla sāka biezēt arvien baltāka. Viņas dūmakas tagad kūpēja arī gaisā un likās aizsniedzam pašu mēnesi, kura asinssarkanā seja bija palikusi dzelteni nespodra un bāla kā mironim.
— Zili brīnumi, — rūca iecaviešu vadonis Kurvenieks, — tak skaidri varēja dzirdēt daudzu ratu rībēšanu. Kur tas laiks! Iekrituši kā ūdenī! Sen jau vajadzēja tauri pūst.
— Būs piemānījuši, — teica Raģis, sēdēdams blakus Kurveniekam kalnciemiešu laivā un cilādams plaukstā smagu spriguļvāli. — Būs sadomājuši vieni paši iztīrīt pili un Jelgavu, un tad jau arī mēs būsim ciemiņi, ko kal- namuižnieki varēs mīļu prātu aicināt pie tukša galda.
Kurvenieks izgrūda lamu vārdu. Tad sirdīgi nospļāvās un teica:
— Nu, nedomāju vis. Ka tikai nav izgājis slikti! Ja kalnamuižnieki arī būtu tādi blēži, vadonis to neatļaus. Jau sen vajadzēja tauri pūst, vajadzēja degt Jelgavai, lai dobelnieki redz pēc uguns blāzmas, kas tiem jādara.
Viss bija klusu. Migla kūpēja un cēlās arvienu biezāka, balta un drēgni lipīga, ķerdamās drēbēs, bārdās un matos. Un baigs nemiers iezagās visiem dvēselēs.
— Tagad jau nebūs vairs tālu pusnakts, — ieminējās kalnciemiešu laivinieks, un, kā atbildēdams tam, sāka Jelgavā zvanīt torņa pulkstenis, vēstīdams pašu nakts- vidu. Miglā nebija samanāms no pilsētas it nekas, un zvanu skaņas likās nākam no atvara dziļumiem.