Signāla nebija.
Laivas sāka šūpot sīki viļņi, un tiem līdzi šūpojās arī miglas kamoli, kas bija palikuši par pienbaltiem dūmaku kalniem.
Izgaisa visu lietu kontūras. Laivās sēdētāji nevarēja lāgā saredzēt airu galus, miglas lāņi vienoja ūdeni un gaisu, un cauri dūmakai bāla un tikko saskatāma skumji baloja mēness ripa.
— Piebrauksim tuvāk, — teica kalnciemnieku barvedis, — varbūt varēs nomanīt, kas īsti šiem iraid lēcies.
Laivas un vienkoči devās pāri upei, cenzdamies ne- šļakstināt ūdeni. Un, gandrīz nekustoties airiem, gurdā Lielupes straume paspēja aiznest pusnakts laiviniekus labu gabaliņu lejpus pilsētas.
Te vilnīšu skalošanās bija manāmāka; izretim nāca pastipri grūdieni, un likās, it kā gar laivu sāniem berzētu savas muguras milzu līdakas.
Savādie grūdieni atkārtojās biežāki, spēcīgāki sašūpo- dami laivas. Un tad kāds vienkocnieks iestenējās:
— Vai Dieviņ! Lielupe pilna miroņu.
Sauszemes vīri, kuriem vienmuļīgā vilnīšu šūpošanās bija uzsūtījusi snaudu, satrūkās, spiezdamies ciešāki viens otram klāt. Un dzestrais, miklais miglas gaiss likās kļuvis uzreiz aukstāks, jo dažam labam sāka klabēt zobi, daudziem skrēja pār muguru saltas trīsas un citam drebēja visi locekļi.
Laivinieki un purvu ļaudis lūkoja irties nost no krasta, tiekdamies vairāk uz upes vidu, bet likās, ka miroņi tiem seko.
Sāka celties vieglais ausmas vējš, kliedēdams miglu un atsegdams nakts laivinieku acīm dzelinaini tumšos upes ūdeņus.
Miroņi bija visur. Viņi peldēja lejup, viegli šūpodamies, gurdi un lēni, bālām sejām un stīvām acīm, vērdamies mēnesī, kas bija kļuvis bālpelēks kā miruša milža seja.
Lielupe šķita kļuvusi par veļu upi. Gurdā straume nebeidza nest, šūpodama lejup, slābanus augumus pelēkām sejām un nespodriem acu baltumiem.
Ausmas vējš kliedēja miglu arvien vairāk, beidzot aiz- dzīdams viņu vai pavisam, bet Lielupe vēl nebija paspējusi aiznest savus miroņus.
Paliekot plānākiem un caurspīdīgākiem upes miglas lāņiem, kas šķita pilni rēgu, sāka atgriezties reālo lietu
kontūras. Un viens otrs skats, vērodams garām aizpeldošo veļumātes ciemiņu, manīja tam krūtis vai kaklā dziļas brūces, kas varēja būt zobenu cirstas vai durtas ar šķēpu asumiem.
Dažiem bija tikai viena rēta un nāves moku sašķobīts vaigs, reti kādam trīs brūces un mierīga seja, bet lielākai daļai bija asiņojušas krūtis un sāni. Brūces bija briesmīgas un platas, un no dažām vēl likās sūcamies asinis, jo ūdens, tecēdams blakus mironim, guva vieglu sarkanumu, kas nevarēja nākt 110 rīta blāzmas, jo nebija vēl sākusi pat gaisma svīst.
Tad nāca lejup ar gurdo straumi jauns mironis, kam krūtis likās viena vienīga milzu brūce un asiņainas cirtienu šņīpas šķērsoja seju. Kreisā roka, gandrīz nocirsta, slābani šūpojās līdzās ķermenim, labā vairāk slīga ūdenī nekā citu, jau aizpeldējušo rokas, un Kurvenieks, kura laivai peldēja cieši garām sakapātais mironis, paskatījies ciešāk ūdenī, pamanija, ka labā plauksta tur cieši sakrampētos pirkstos salūzuša zobena rokturi.
lecavnieku barvedis pavērās vēl ciešāk — vilnītis, nākdams no kaimiņu laivas puses, pacēla mazliet augšup klusā peldētāja sakropļoto galvu, un druknajam mežinie: kam piepeši sāka drebēt lūpas,
— Kas tev, kaimiņ, vainas? — Raģis ievaicājās, redzēdams, ka tam nobālusi seja.
Kurvenieka lūpas vēl arvien drebēja. Un beidzot viņš izdabūja tām pāri:
— Vadonis .,. Viss pagalam …
Un niknais mežinieks, nometis laivas dibenā lāču šķēpu, ko bija visu laiku turējis uz ceļiem, iespieda seju rokās, un elsu trīsas sāka raustīt viņa augumu.
* *
Bauskas aplencējus bija pamanījuši viņas karakalpi jau vakara stundā, redzēdami mēnesnīcā zalgojam un zibam visu triju upju — Mūsas, Mēmeles un Lielupes — krastos neskaitāmus asmeņus. Kad asmeņu guntiņas sāka virzīties pāri ūdeņiem uz mūru pusi, karakalpi metās pie lielgabaliem. No lielgabalu lūkām izšāvās liesmu kūļi, no grāvieniem nodrebēja mūri un nošalca krasti, un lodes, krizdamas upju vidū, meta gaisā augstas ūdensšaltis,
gāzdamas no kājām dumpiniekus, kas brida pa braslu, turēdami virs galvām ieročus. Lodēm sākot krist pašā krastā, asmeņu guntiņas kā izbiedētas metās uz visām pusēm; citas gāzās lejup, iekšā ūdens lāņos, citas dzirkstīdamas skrēja pa krūmiem augšup uz krastmalas mežu pusi. Tikai daži desmit vīru, gandrīz visi no Bārbeles puses, aizbrida ar savām galeniski iesietām izkaptīm līdz mūriem, kur tiem sāka birt uz galvām muskešu lodes. Tad saplaka Bārbeles vaļiniekiem drosme un arī viņi metās atpakaļ, pamezdami pie mūriem un Mēmeles ūdeņos ievainotus un mirējus. Un dumpinieku atkāpšanās bija tik aša, ka, atveroties pils vārtiem, nokrītot tiltam un auļojot tam pāri jātnieku pulciņam, karakalpiem nācās krietni nodzīt zirgus, līdz tie sastapās ar dažiem pārdrošniekiem, kas nelūkoja sasniegt savas salmiem jumtās mājas pa mežu un krūmu biezokņiem, bet devās turpu pa ceļu, kas kungu iebraukts un darbinieku iestaigāts. Dzirdēdami aiz muguras pakavu dunu, zemnieki griezās atpakaļ, atvēzdami cīņai savas galeniski sietās izkaptis. Zobeniem un izkaptīm iešņācoties gaisā, krita pieci zemgaļi un divi karakalpi un vēl divi izkrita dzīvi no segliem, jo viņu zirgu galvas bija nopļāvušas dumpinieku izkaptis. Tad pārējie karakalpi pievilka pavadas un lādēdamies noskatījās, kā iz- kaptnieki, asmeņiem zibsnījot, nozuda pa labi un pa kreisi no ceļa, mezdamies ozolu sila dziļumos.
* * *
Kalnciemnieki un Misas purvu ļaudis bēdīgi īrās mājup, steigdamies tikt projām no hercoga pilsētas tuvuma, pirms viņus nav skāruši uzlecošās saules stari un pamanījuši Jelgavas torņu sargi. — Aizgāja atpakaļ savos silos arī Iecavas mežinieki.
Dobelieši, kurus vadīja Līvbērzes leimanis Lazda, jauns un bezbēdīgs vīrs, nevarēdams sagaidīt atsarkstam pret Jelgavas pusi ugunsblāzmu, mēģināja sturmēt sava pilskunga pili bez uzvaras signāla no austrumiem. Sargus pie pilsētas vārtiem izdevās nostiept bez lieka trokšņa zemē ar cirvjiem un tuteņiem, bet cīnoties sprāga kāda muskete, smagi ievainodama zemnieku vadoni. Šāviena troksnis sacēla kājās pilī gulošos karakalpus. Zemnieku puiši, palikuši bez vadoņa, aizdedzināja tuvākās būdas un sāka atkāpties uz meža pusi. Ugunsgrēka liesmu atspīdums rā- dlja vajātājiem bēgļu ceļu, un lielāko tiesu no tiem nogāza no Dobeles izauļojušo hercoga jātnieku lodes un zobeni. Mirstošo Lazdu pakāra pie vecās liepas Dobeles pils pagalmā.