Toties auceniekiem izdevās ieņemt Auci un iegūt ieročus un pulvera krājumus. Kad apkārt pilij sāka jādelēt leišu bajāru pulciņi, atsteigušies kungiem palīgā, zemnieki naktī atstāja Auces pili, aiziedami uz lielajiem Griezes mežiem, kur tiem pievienojās daži dobeliešu bēgļi un zemnieku jaunekļi no Bandavas. Kad pienāca ziņas par kalna- muižnieku jaunekļu un Vircavas un Sesavas dumpinieku bojāiešanu Jelgavā, Griezes mežabrāļiem saplaka dūša un tie izklīda kur kurais, cenzdamies aizkļūt pēc iespējas tālāk no sava novada.
Tai naktī, kurā vajadzēja degt Jelgavai, mājās palikušie Kalnamuižas vīri nodedzināja muižu un rītā apsita no Mežamuižas atsteigušos soda ekspedīciju, septiņpadsmit jātniekus, ko Kleists uz ātru roku bija saziņojis. Vienīgi Kleistam izdevās izcirsties bruņotam zemnieku baram cauri un ievainotam nokļūt Dobelē. Tad uz Kal- namuižu bija aizdrāzies Dobeles pilskungs ar savējiem, licis nodedzināt par katru kritušo jātnieku pa vienai zemnieku mājai un pērt līdz nāvei to jaunekļu un tēvu piederīgos, kuri bija gājuši dedzināt Jelgavu. Vienpadsmit bērni, trīsdesmit sievas un četrdesmit deviņi sirmgalvji nobeidzās zem dzelzs spieķu sitieniem, un Kalnamuižas novadā no tā laika viss bija klusu.
Arī Skaistkalnē nebija gājis labāk. Kāds leišu ubags, dabūjis zināt par gaidāmo sacelšanos, bija devis kungiem ziņu. Kad sazvērnieki, bruņojušies izkaptīm un cirvjiem, naktī mēģināja tuvoties muižai, viņus saņēma zalve. Pieci palika uz vietas, pārējie metās bēgt, bet uzskrēja virsū krūmos paslēptiem Pabiržu pana Caplinska jātniekiem. Izbēgt neizdevās nevienam. Gūstekņiem nocirta kājas un rokas un asiņainos, vēl trīcošos ķermeņus sagāza Mēmelē.
Pēc Kalnamuižas, Sesavas un Vircavas jaunekļu un tēvu bojāiešanas, pēc dobelnieku neveiksmes un bārbeliešu un Mežotnes vīru likstām zemgaļiem saplaka sacelšanās spars. Vainīgākie paslēpās mežos, citi atkal sāka staigāt klaušinieka gaitas.
Toties sāka kūpēt un dunēt Sēju zeme. Viņas spītīgie mežinieki, kas mita aiz lielajiem Valles un Taurkalnes siliem, gan bija paraduši dzīvot par sevi, bet arī tiem bija apnicis amtmaņu un dzimtkungu jūgs. Un tāpēc, kad ar mazu novēlošanos arī sēļu ausis sasniedza vēsts, ka vācu varai nākot pastarais gals un ka zemniekiem turpmāk būšot pašiem savs ķēniņš, bārdainie Sēļu zemes vīri palika domīgi un sāka asināt dunčus un lāču šķēpu asmeņus. Tos nācās laist darbā visai drīz, jo cauri Sēļu zemei sāka plūst uz Vidzemi, vēl nenogaidījuši pavasara šķīdoņa galu. leišu karavīri un poļu tatāri, kā mēdza toreiz saukāt Ukrainas kazakus. Ir leiši, ir kazaki, tikuši pāri Lietavas robežai, sāka laupīt un postīt, cik jaudas, un sēji ķērās pie tuteņiem un cirvjiem, nenogaidījuši pavasara lapu šalku. Kam nebija ne tuteņa, ne lāča šķēpa, tam labs bija sera bomis vai ilkss. Zemnieku zēni lasījās kopā, bruņojušies duramiem un sitamiem, un uzglūnēja mazākiem sirotāju pulciņiem, tos lūkodami pārsteigt miegā. Dažkārt tas laimējās, citreiz uzbrucēji krita no uzmodušos kareivju lodēm un zobeniem.
Augot sacelšanās ugunīm, auga spītīgo mežinieku drosme, un drīz vien uz Sēlijas ceļiem nejutās droši pat veseli eskadroni. Gandrīz visa Sēļu zeme toreiz bija viens vienīgs mūžamežs, un jau aprīlī uz viņas mežainajiem ceļiem sāka ļimt leišu un kazaku karavīri, krizdami no bijušo biedru musketēm, kuras tagad lādēja un šāva zemnieku puiši.
Sēļu bandas sāka apdraudēt ne vien leišu vezumniekus, bet nebija vairs droši visi sakari starp Vidzemi, kurp steidzās leiši, lai glābtu no zviedriem turienes garnizonus, un Lietavu, no kuras nāca viņas karotājiem nopakaļus garu garās vezumu rindas ar proviantu un medus šņabja un degvīna mucām.
Badoties leiši vēl prata, bet bez dzeramā iztikt nevarēja. Un Radzivils lika saviem paniem no visas tiesas pie sirds — tikt galā ar zemnieku bandām, ja nevēloties palikt pavisam sausā.
Aizrādījums līdzēja, un pani jāja uz visām Sēļu zemes pusēm, meklēdami rokā bandītus. Daudzi vairs neatjāja atpakaļ, bet dega ari zemnieku ciemati, kuru iemītniekus cirta gabalos leišu karakalpi. Apdzīvotākie novadi palika pavisam tukši, jo zemnieki pameta savas būdas likteņa un sirotāju ziņā un ar sievām, bērniem un lopiem glābās lielo Dvietes, Dignājas un Saukas mežu biezokņos, paņem* dami līdzi arī sēklas labību un savus sitamos un duramos kararīkus.
Uz dažām dienām bija leišiem izbrīvots cauri Sēju zemei plats karaceļš, gar kura malām vēl kūpēja apdegušas krāšņatas un kauca vilku bari, plēsdamies ap nobendēto zemnieku līķiem. Bet tad leišu likstas kļuva vēl lielākas: sēļu mežinieki sāka uzbrukt nevis pulciņiem, bet veselos lielos baros, kuriem jau varēja dot rotas nosaukumu. Tās vadīja rūdīti vīri, kas daudz nebijās no nāves mieta galā un prata sarīkot leišiem slazdus ir dienas laikā, ir agrīnā pavasara blāzmainajā pusnaktī.
Pati bīstamākā bija Eglones lukstu pļāvēju banda ar galeniski kātos iesietām izkaptīm, kuru vēzēji vienādi veikli prata, slēpdamies aiz koka stumbra, nopļaut jātniekam galvu vai pārpļaut viņa zirgam vēderu un beidzot pat sāka stāties leišiem ceļā uz ceļa vai klaja lauka, sagriezuši muguras kopā un atvēzuši pāri galvām savas milzu izkaptis. Un, redzot tādu izkaptīm spurotu pulciņu, leiši un kazaki sāka lādēdamies pieturēt zirgus un nevis zobeniem, bet lodēm atbrīvot ceļu, ko bija aizkrustojuši šie nāves pļāvēji.