* *
Eglones izkaptniekus vadīja Sila Juris, dzimis dignā- jietis, par kura bezbailību un kara dēkām vēl ilgi dziedāja zemnieku godībās veci koklētāji. Puslatvietis, pus- tatārs, jo viņa māte Lukstenieku Madaļa viņos lielajos karos, kad maskaviešu tatāri šad tad no Daugavas viņas puses iedrāzās arī Sēlijā, bija gadījusies pa grābienam jaunam Kazaņas murzam un tikai trešā naktī padūgusi aizbēgt no viņa zirgādu telts. — Vecais Lukstenieks mīlēja savu meitu arī pēc šīs nelaimes, bet nevarēja ciest mazo bastardu, kad tas nāca pasaulē. Tas jau izskatoties pēc purva velna, nevis cilvēka, viņš bija teicis, vērodams jaundzimušā šķībās acis un tumšo sejiņu. — Madaļa palika neprecēta un audzināja dēlu, no kura vairījās viņas piederīgie. Zēns auga kā briedis, spītīgs, straujš un lepns un negrieza nevienam ceļu. Ticis jaunekļa gados, viņš piekāva vectēvu, kas bija to sācis pa vecam paradumam sunīt par velna bērnu, paņēma māti pie vienas rokas, mātes govi saitē pie otras un atstāja Luksteniekus. Dēls, māte un govs apmetās uz dzīvi zem veca bērza zariem sila izde- gurna malā, un zēns uzcēla tur sev būdu, ko kaimiņi sāka saukāt par Svilumu sētu.
Kad sākās sirotāju laiki, Juris pirmais sameklēja lāču šķēpu un pazuda mežā. Arvienu biežāk sāka parādīties leišu bandas, arvienu biežāk jauni puiši atstāja tēva mājas, pazuzdami mežā un nakts melnumā. Un Sila Jura vārds drīz bija visu sēju mutē.
Ar sirotājiem Sila Juris mēdza rīkoties pēc tēvu paraduma, bet negrieza ceļu arī kungiem un sāka arvien vairāk likties uz muižu dedzināšanu. Veco Bebrenes kungu, kas bija liels klaušinieku dīrātājs, kādā aprīļa rītā atrada ar abiem dēliem pakārtu pie muižas vārtiem, un neviens nezināja īsti pasacīt, kas bijuši laupītāji un kā tie izgājuši no kungu mājas, kuras jumtam rūkdamas cēlās pāri liesmu mēles. Lašu kungs puskails bija izsprucis no mežabrāļu nagiem, glābdams dzīvību un pamezdams sievu un bērnus uzbrucēju ziņā. Tie apsita mazos kā zaķēnus, apdauzīdami galviņas ap vārtu stabu. Biržu muižas pārvaldnieku Vredi viņa vagaris atrada uzsēdinātu uz mieta aiz vecajām rijām, un, lai moceklis nevarētu kliegt, laupītāji bija aizbāzuši tam muti ar viņa paša biksēm.
Par vainīgo visur minēja Sila Juri, bet mežabrāļu vadonis palika nenotverams. Un zemnieki, cik vēl to bija palicis silu damakšās un mežu biezumos slēptās būdās, vairs negribēja par kungiem un klaušām nekā zināt. Kas bija dabūjis pērienu vai nosēdējis kādu nakti muižas rijas siekstā, tas, ticis vaļā, pakampa pirmo metamo un loba mežā, piestādams tai vai cita bandai, kas slēpās lielajos Taurkalnes, Saukas, Elkšņu, Dignājas vai Dvietes silos, un no turienes nāca dedzināt muižas, kaut kungus un tramdīt sirotājus.
Kņazs Gundars gulēja pazemes pagrabā, sakalts roku un kāju važās, un nezināja dienu skaita. Viņš bija aizmirsis debesu zilgmi un nezināja arī, kad noriet saule un atsarkst rīts. Dienvidus stundas un pusnakts stundas bija vienādi tumšas viņa apakšzemes cietumā, un tikai tajos brīžos, kad nāca mēmais sargs, nesdams ūdeni un maizi, pagraba sienas apspīdēja dūmainās lāpas gaisma, ļaudama gūsteknim apskatīt ķēdes, kas grauza viņa locekļus.
Sākumā nāca sargam līdzi arī ārstnieks, vecs dominikāņu mūks ar grumbainu seju un maigām, novītušām rokām. Viņš pārsēja Gundara brūci, lika virsū vainai spēka zāles, kuras bija salasījis Karpatu kalnu pļavās, un lēja tām pāri dziedinošu balzamu, kas smaržoja pēc tālām aizjūras zemēm, kur koki nepazīst ziemas sala un šūpo savos zaros mundrus pērtiķus.
Kad ievainojums aizdzija cieti, vecais ārsts vairs nekāpa lejā. Toties sāka nākt nobarojies pāters. Tas runāja par debesu priekiem, kas sagaida atgriezušos grēciniekus, un par elles briesmām, kurās mūžam degs grēkus neizsū- dzējušu cilvēku dvēseles. Un nebeidza tincināt un taujāt, kas bijuši kņaza padomdevēji, ar kādu augstmaņu ziņu tas gribējis nokaut ķēniņu un vai starp sazvērniekiem neesot arī kanclers, vecais Zamosces kungs.
Kņazs klusēja, un pāters, dziļi nopūties, tusnīdams kāpa augšā pa stāvajām pagraba trepēm, mēmij sarga pavadīts, un līdz ar tiem kāpa augšup lāpas gaisma. Viņa nozuda no sienām, pakavējās uz zemās velves un tad, lēkādama pa kāpnēm, izgaisa aiz čīkstošajām dzelzs durvīm. Bet pagraba tumsā vēl ilgi bija manāma reibinošā lāpas sveķu smarža, likdama atcerēties skanīgus priežu silus, kuriem pāri sasaucas vēji un staigā padebeši. Un, nāsīm kāri tverot izgaistošo sila elpu, cietumnieks atminējās viņas tālās dienas, kad bija auļojis žigla rumaka mugurā pa Padovas apkārtnes klaju, nesdams uz cimdotās rokas medību vanagu.
Atmiņu rumaks nesa gūstekni tālāk, un kņaza acīm slīdēja garām augstmaņu un karakalpu sejas. Tumsā uz- plaiksnījās Gaiža vaigs, grumbu un rētu švīkām izvagots, un vecā kalpa vienīgā, citkārt bargā acs vērās kungam sejā ar žēlu, asarainu skatu. — Aiz Gaiža vaiga iznira no pagraba tumsas cits, jauns un smaidošs, ap kuru liecās zeltainas matu šķipsnas. Donata seja bija jautra kā arvienu, un Gundaram už mirkli likās, ka jaunais leitis, aizmirsis savu parasto biklumu kunga priekšā, drošinādams māja ar galvu, kā gribēdams teikt: nebaidies, gan mēs tevi glābsim, kunigait!
Tad tumsā sāka vērties sarkanas kamīna uguns apspīdēta telpa un parādījās melnā samtā tērptais Zigismunda Važas stāvs mežģīnēm apjoztu kaklu un spītīgi lepnu seju. Ķēniņa rokās bija vecs pergaments, ko tas pieliecies iemeta kamīna liesmainajā mutē. — Gundaram atkal iesitās galvp dusmu trakuma šalts, un viņš rāvās uz priekšu, žņaudzīdams dūres, bet kamīna telpa izgaisa tumsā līdz ar lepno ķēniņa seju, un gūsteknis juta asas sāpes roku un kāju locītavās, kuras žņaudza savilktu dzelzs ķēžu pinekļi.