Važas žvadzēja un šķinda, izviļinādamas no tumsas jaunu ainu, un viņu skanēšana pārvērtās liela ļaužu bara šalkšanā. Bara vidū bija redzams no baltiem dēfiem celts ešafots, ap kuru stāvēja sudraba bruņās tērpti āvinieki. Uz ešafota bija uzcelts milzīgs ozola bluķis un viņā iekalti četri dzelzs riņķi, divi kājām un divi rokām. Pie bluķa stāvēja liela auguma vīrs sarkanā kreklā, kailām, spalvainām rokām un zvērisku seju. Viņa rokas turēja bendes cirvi ar zilgani mirdzošu, nežēlīgu asmeni. Vīra acis iedegās ļaunā priekā, redzot ļaužu baru pašķiramies, lai dotu ceļu soda gājienam. Tā priekšgalā soļoja resns pāters, skaitīdams mirēju lūgšanu, un aiz viņa nāca puskails cilvēks, kam ap rokām un kājām žvadzēja ķēžu pinekļi. Ļaužu bars ieaurojās, sakaltais gurdi pacēla galvu, un Gundars nodrebēja, dūrēm spiezdams cieti acu plakstiņus — tik līdzīga viņa paša vaibstiem bija notiesātā seja
* * *
Asi iekaucās atslēga, griezīgi iečīkstēdamās, atvērās durvis, un pa trepēm sāka kāpt lejā, nesdams degošu lāpu, mēmais cietumsargs. Aiz viņa nāca melns stāvs zemu nodurtu galvu, kura seju aizsedza dziļi nolaista cepure. Un Gundaram nodrebēja sirds, ieraugot svešā rokās krustā sistā tēlu, ko skūpsta ticīgo lūpas lūgšanas stundās un arī notiesāto lūpas, taisoties iet pēdčjo gājumu.
Sargs iesprauda lāpu mūra spraugā un aizgāja. Lapa dūmaini dega, neskaidri apgaismodama cietuma telpu un likdama drebošām, melnām ēnām lēkāt gar pagraba sienām. Vēl melnāki bija kaktos sagūlušie, glūnīgi baisie tumsas slāņi.
Melns, mēms un drausmīgs bija svešais ienācējs, kura stāvam trūka agrākā pātera kupluma. Līdz pašai zemei apklāja tā augumu melns mūku mētelis, un melnā kapuce, krizdama gandrīz līdz mutei, tikko ļāva saskatīt sejas apakšdaļu.
Zods bija miroņbāls, un virs zoda tieši zem kapuces dega sarkanas vampīra lūpas, tik sarkanas, ka likās apli» pūšas asinīm. '
Svešais panāca uz cietumnieka pusi, nostādamies ar muguru pret lāpas gaismu. No viņa baisā stāva aizlēca līdz gūsteknim glūnoša ēna, un kņazam šķita, ka viņa kājas sagrābj melna plēsoņa nagi, liedami dzīslās stindzinošu saltumu, kas kāpa arvienu augstāk, tiekdamies aizsniegt sirdi un sastindzināt viņas pukstēšanu.
— Kņaz Bogislav, — mūks teica, un viņa balss skanēja neskaidri un reizē dobji, — esmu nācis, lai palīdzētu tev sataisīties ceļā uz mūžības mājokļiem.
Gundars nokrita ceļos, un mūks uzlika tam uz galvas savu roku — tā bija mīksta un karsta, un no viņas nāca salds rožu esences aromāts.
— Atvieglo savu sirdi, kņaz Bogislav, — mūl<s runāja, — jo rīt tev jāstājas debesu soģa krēsla priekšā. — Nožēlo sava lepnuma guni, noliec spītības bruņas, atjoz dusmu zobenu un aizej apskaidrots pie senčiem, tu, savas cilts pēdējais!
Gundara sirdī izgaisa bailes, Palika tikai gruzdošu sāpju smeldze.
— Godājamais tēvs, — viņš teica noliektu galvu, ceļos stāvēdams, — es aizeju no šīs pasaules ar izdegušu sirdi, un manai dvēselei ir apsviluši spārni kā jaunam putnam, kas, nepazīdams liesmu kvēli, pārāk tuvu pielidojis ugunij.
— Kas izdedzinājis tavu sirdi, kņaz Bogislav?
— Sāpes, kuras nesuši savējās mani senči, sāpes par tālu zemi, kas bijusi manas cilts dzimtene. Dzimtenes sāpes ir kņazu Gundaru cilts vecākais mantojums. Tās veldzināja senā teika, ka Nameja gredzena valkātājs atkaros Zemgali, darīs atkal brīvus viņas arājus un liks galvā zelta vārpu vaiņagu. Es atradu šo gredzenu, viņš vēl tagad deg man pirkstā, bet beigšu savu mūžu uz ešafota, nevis ķēniņa krēslā vai kaujas laukā, un verdzībā joprojām smaks manis neredzētā manu senču zeme.
— Kas apdedzināja spārnus tavai dvēselei? — mūks taujāja tālāk, un viņa roka uzgūlās Gundara galvai ar divkārtēju smagumu.
— Godājamais tēv, tā bija mīlas uguns. Es mīlēju meiteni, kurai bija daija seja, asinssarkanas lūpas un blāzmots acu skats. Ar viņu savijoties mīlas skavās, man piemirsās cilts sāpju smeldze un senču vēlējums, un es tapu smagi sodīts: šī meitene jau bija daudzus mīlējusi.
— Vai tu viņu vēl mīli, mans dēls? — mūks vaicāja,
— Es nezinu, — Bogislavs teica ar aizžņaugtu kaklu. — Kādu laiku tā bija pavisam naan izgājusi no prāta, bet tagad es atkal redzu viņu sapņos un vēl kairāku nekā viņās ziemas mēnesnīcas naktīs, kad tā dusēja manās rokās. Bet kāpēc tu to prasi, godājamais tēvs, kas esi nācis mazgāt manu dvēseli tīru no grēku dūņām un zemes sārņiem, lai tā atgūtu savu spārnu agrāko baltumu un aizlidotu kā gaišs balodis pie Kristus troņa pakāpēm?
Un Gundars, kam asaras smacēja balsi, vēl dziļāk noliecās pie mūka kājām. Bet, izdzirdis sudrabainu smieklu zvaniņus, kas ieskanējās virs galvas, pacēla augšup savu slapjo valgu un ieraudzīja, ka mūkam noslīd no galvas melnā kapuce, atsegdama bālu meitenes seju ar blāzmotām acīm, kas dzirkstīja un smējās, pilnas dzeltenu uguntiņu. Smēja arī lūpas, asinssarkanas kā līgavai pēc kāzu nakts, un jaunekļa galvu apskāva maigas rokas, tiekdamās viņu augšup celt. Mūka mētelis nokrita zemē, un no tā iznira vijīgs meitenes stāvs, tērpts violetā sarptā, kas bija apšūts mežģīnēm un izrotāts ar sudrabu. Nakts melnos matos bija ievītas bālu pērļu virknes, ausīs dega sarkani rubīni. Un tik skaista bija Sandomiras kundzene šajā pazemes stundā, ka Bogislavs palika ceļos nometies un, žvadzinādams savas ķēdes, lūkoja apskaut bijušās līgavas augumu, spiezdams savu degošo seju pie krūšu apaļumiem un svaidīgās un kaislās meitenes sirds.
Marijas pirksti glāstīja jaunekļa matus un plecus, bet lūpas smiedamās runāja: