— Nu redzi, es tomēr esmu stiprāka nekā tu, manu zeltmataino zēn. Tu gribēji no manis aizbēgt, bet nespēji, jo es gāju neredzama visur līdzi, ieslēgta tavā sirdī. Mīlas saites ir stiprākas par dzelzs ķēdēm, jo nav acīm saskatāmas un viņām nevar izbēgt neviens savas paša sirds cietumnieks.
Atbrīvojusies no Bogislava rokām, meitene izvilka atslēdziņu un atbrīvoja no važām jaunekļa rokas un kājas. Un atdzimušā kaisles mulsumā no jauna savijās viņu locekļi, un mūka svārki bija viņu mīlas gulta.
Tad meitene izslīdēja no Bogislava rokām un piecēlās. Aplika tam plecos mūka mēteli, nolaida kapuci pāri acīm, noskūpstīja vēlreiz jaunekļa lūpas un teica:
— Tagad ej! Pie vārtiem drīz mainīsies sargi, un jaunie nav redzējuši mani ienākam. Ej vispirms pa labi, tad griezies pa kreisi, un tūliņ būs durvis, kas ved cietokšņa pagalmā. Aiz cietuma vārtiem, ieliņā pa kreisi, gaida ar žigliem zirgiem tavs niknais vienacis un jaunais leitis, kam zeltaini mati un uz lūpām bērna smaids.
Bogislavs uzmodās kā no sapņa,
— Un tu? — viņš dvesa.
— Es palikšu šeit, — Marija atteica, lepni atmezdama galvu. — Neviens man neiedrošināsies nodarīt ko |aunu, jo visi zin, ka Sandomiras vojevodas meita mīlējusi kņazu Gundaru. Zin un smej, bet tagad beigs smieties, ja redzēs, ko es daru tevis dēļ.
— Es neiešu, — Gundars teica, sakniebdams lūpas un vilkdams nost mūka mēteli. — Ja tu paliec šeit, tevi tiesās kā ķēniņa slepkavas līdzzinātāju. Es palieku tepat, un paliec tu pie manis, lai šī ir pēdējā mūsu mīlas un manas dzīves nakts.
Marija satvēra jaunekļa rokas, vērdamās viņa acīs savām dzeltenajām skatu ugunīm, kas spītīgi liesmoja baisas un drausmīgi platas, un Bogislavam atkal kā sendienās samulsa prāts un izgaisa pretoties griba. Bet meitene, nenovērsdama no viņa redzokļiem savu stīvi ieplesto acu, kuras dega dzeltenās ugunīs, atkārtoja:
— Ej! Arī ķēniņa tiesa neiedrošināsies tiesāt .vojevodas Mnišeka meitu, kuram tik liela draugu un radu ģints. Ej, jo man nedraud nekas ļauns. Mana tauta netiesā sievietes, kas uzupurējas mīlas dēļ.
Marijas lūpas apdedzināja Bogislava muti ar savu svelmaino uguni, Un, pēdējo reizi izslīdēdama no jaunekļa rokām un padevusi viņam lāpu, tā teica, bīdīdama viņu uz durvju pusi:
Ej, atdosi mēmajam lāpu, lai pats nenāk pakaļ, un neaizmirsti, ko man reiz solījies! — Jezuīti vairs tev netic, magnāti par tevi smej, bet es ticu taviem sapņiem, tavas senču valsts atkarošanai. Ja ne ar poļu, tad ar zviedru zobeniem.
# * *
Kņazs Gundars atjēdzās tikai aiz cietokšņa vārtiem, kad no mūra atdalījās salīcis, drukns stāvs un pieplaka viņam pie rokas, to spiezdams pie ūsām, kas bija slapjas no prieka asarām.
— Ak tu tas esi, Gaidi, — kņazs teica, sagrīļodamies no reiboņa, ko tam bija uzsūtījis ziedu smaršas pilnais pavasara mēnesnīcas gaiss, un apskāva vecā kareivja kaklu.
Gaidis iešņukstējās. Tad uztvēra kņazu rokās un pazuda ar viņu aiz ielas stūra, kur Donāts gaidīja viņus ar trijiem rumakiem. Karakalpi uzcēla kņazu seglos, Gaidis pieturēja kņaza augumu, leitis neatlaida roku no kunga zirga iemauktiem. Un, lēni virzīdamies uz priekšu, viņi nokļuva līdz klusai, vecu liepu apēnotai ielai, kurā zem koku zariem bija dzirdama ieroču šķinda un nepacietīgu pakavu klabēšana.
Jūtot iesitamies nāsīs liepziedu medaino aromātu, kņazs atžirga no mēnesnīcas reibuma un saslējās seglos.
— Gaidi, — viņš dvesa, — tagad jau liepas zied, bet mēs solījāmies Kasparam, ka ar pirmo lapu šalku
— Būs labi, kungs, — Gaidis atteica, un viņa balsī skanēja tēvišķīgs maigums, — Zemgalē nāk vēlu pavasaris.
Jātnieki, kas bija slēpušies liepu ēnā, izjāja mēnesnīcā ar klusu sveiku šalku. Tad mazais pulciņš laida zirgus rikšos, tad lēkšos un, izjājis no līkumainajām Varšavas ielām, drāzās trakā steigā uz rietumiem,
Au]odami naktīs, bet dienās pūtinādami saskrietos zirgus, slavutieši bez lielām briesmām aizsniedza Dancigu, kur nebija tiem aizsteigusies priekšā vēsts par godalgu, ko izsolījis Gundara notvērējam ķēniņš Zigismunds, un bēg]i varēja vieglāk uzelpot, teikdamies esam Kristapa Radzivila ]audis.
Lai velti nezaudētu laiku, Gaidis tās pašas dienas vakarā salīga par 200 Lībekas dālderiem brēmeniešu kuģi, kam vajadzēja pārvest jātnieku mazo pulciņu uz Kalmaru. Bet, tikko no kuģa klāja vairs nevarēja saredzēt poļu Po- merānijas krastus un arī Helas pussalas kāpas bija nozudušas aiz apvāršņa, karakalpi kailiem zobeniem apstāja kapteini un Gaidis tam pavēlēja griezt kuģi pret ziemeļiem, Kapteinis gan lūdzās, gan lādējās, bet vienacis nebija pielūdzams, un astotās dienas rītā kuģis izmeta enkuru Rēveles ostā, gar kuras krastiem vēl gulēja ledus vižņi,
* * *
Zēdermanlandes hercogs, jau nosirmojis, bet jauneklīgi straujš kareivis, uzņēma Gundaru kā mīļu ciemiņu, atkārtodams Ribinga solījumus, un deva roku un godavārdu, ka kņazs būs Zemgales kungs, ja hercogam izdosies iemantot Rīgu un visu Vidzemi. Solīja bises un pulveri, aukstus^ ieročus un ari liegabalus zemgaļu apbruņošanai pret ket- leriešiem un viņu draugiem Radziviliem, kuru Kristaps, ticis Viļņas vojevodas godā, bija īstais Lietavas valdnieks. Pats zēdermanlandietis gribēja pirmā kārtā plēsties ar sarkanbārdi Fārensbahu un tiem brāļadēla Zigismunda vīriem, kas nāktu Vidzemes poļu garnizoniem talkā no Aiviekstes un Pededzes puses. No Daugavas malas nekas neesot gaidāms, jo tur jau aizsprostojot leišiem un poļiem ceļu uz Vidzemi zemgaļu dumpinieki. Kad Gundars sāka hercogu izvaicāt, kad īsti tas domā sakt sūtīt uz Zemgali savus kararīkus, vecajam karstgalvim pietrūka padoma. Daugavgrīvā vēl turējās poļi, un tātad iebraukšana Lielupē no jūras puses nebija iespējama. To atzina arī zēdermanlandietis. Beidzot vienojās, ka zviedru kuģi ar apsolītām kara mantām turēsies Lielupes jūrmalas tuvumā. Kņazam ar savējiem jājāj labi drīz uz Zemgali, jāsavāc zemnieku bari, kurus jau būs sakopojis Kaspars, un jālaužas ar tiem uz jūras pusi, lai tiktu pie pulvera un šaujamiem, ko zviedri tūliņ steigsies vest malā.