Tad atgriezās Rēveles pilī no kara gaitām Vidzemes iekšienē hercoga mīļākais dēls Kārlis, saukts Gillenhjelms, dēkains un mūžam jautrs sarkanmatains trakulis. Viņš nupat ar 1000 dragūniem bija izbrāzis cauri visai Malienai, no Neihauzenas līdz Cesvainei, dedzinādams poļu pilis un kapādams pārsteigtos poļu garnizonus, kas nebija gaidījuši ienaidnieka uzbrukumu jau pavasara atkusnī. Laupījuma Gillenhjelms gandrīz nekāda nepārveda sev līdzi un, sākoties plūdiem, pats tikko bija paspējis aizkulties pie tēva uz Rēveli. Bet poļu un viņu kazaku bija sakapāts gana, un, sēžot ar tēvu un tā viesi trijatā pie kamīna uguns un klausoties, kā sprēgā priežu šķilas, trakgalvī- gais zviedru princis, zobus atņirdzis, nevarēja vien beigt lielīties ar savu dragūnu nebēdīgiem uzbrukumiem poļu pilīm pašā nakts melnumā un cīņām ar mežonīgajiem poļu tatāriem jeb aizkrāciešiem, kas atnākuši poļiem palīgā un, paši būdami kristīti, kaut arī no maskaviešu priesteriem, strādājot ar nabaga zemniekiem tādus briesmu darbus, ka mēle atsakoties par tiem stāstīt.
Kamīnā jautri liesmoja uguns, un sarkanais liesmu atspīdums šaudīgi lēkāja pa drūmajām zāles sienām un sēdētāju pleciem un sejām, te atstādams viņus pustumsā, te krāsodams asiņainā purpurā.
Gillenhjelms stāstīja par nelaimīgo Cesvaines pilskungu, ko aizkrācieši sasituši līdz nāvei un tad izlietojuši kā gultu, uz kuras piesmieta viņa sieva un abas meitas, un par suņu karu, kas, izcēlies starp diviem malienas muižniekiem dcļ medību suņa, kurš nejauši ieskrējis stirnu cilpā, maksājis dzīvību trīsdesmit karakalpiem un ar savas nāves sekām izvajājis pa mežiem un purviem plašu novadu zemniekus.
Hercogs klausījās dēla stāstā, drūmi klusēdams, un tikai šad un tad iemeta pa vārdam. Kņazs sēdēja, atlaidies lielajā ozola krēslā, pievēris acis, un cauri skajajai jautrā prinča balsij un kamīna liesmu sprakstēšanai dzirdēja līksmas tauru skaņas un karapulku auļošanu. Un viņu priekšgalā atkal brāza balts ruinaks, nesdams seglos jātnieku, kam ķēniņa purpurs sedza plecus, bet galva bija rotāta ar zelta vārpu vaiņagu.
* * *
Kņaza Gundara pulciņam jau pošoties ceļā, pienāca zviedru spiegu nesta briesmu vēsts par zemga|u mēģinājumu sacelties vēl pirms lapu šalkas un par Jelgavas tīkotāju bojāiešanu.
Zēdermanlandietim izjuka nodomātie pavasara karošanas plāni. Viņš lādējās, cik jaudas, un arī Gillenhjelmarn apmācās citkārt jautrais vaigs.
Gundars izmisa pavisam, bet Gaidim vēl zemāk nošļuka sirmās ūsas, un, atceroties gaišo zēnu, kas bija jājis ar sacelšanās ziņu uz Zemgali, vecais kareivis sirdīgi novilka ar plaukstu pār seju, noslaucīdams acī iezagušos asaru.
Zviedru draudzība sāka bālēt; hercogam vairs nesmaidīja seja, ieraugot Gundaru, un stīvāks bija palicis arī sarkangalvis Gillenhjelms.
Tad pienāca no Daugavas puses jauna ziņa — šoreiz par leišu likstām Sēlijā, un hercogam atkal atausa ticība, ka Zemgales troņa pretendents var zviedriem labi noderēt. Būdams ar Gillenhjelmu divatā, sirmbārdis teica:
— Dēls, ko dara labs medību suns, kad lācis jau iznācis ārā no ziemas migas?
— Labs medību suns klūp lācim gurnos, kad tas taisās iet virsū medniekam, — princis atteica.
— Pareizi, dēls, — zēdermanlandietis piezīmēja, — leišu lācis, izrāpies no ziemas migas, taisās mums pretim stāt. Lai kņazs ar viņa Zemgales zemniekiem protas izpildīt medību suņa lomu.
Arī Gundaram atplauka sirds, dzirdot, kā plēšas ar leišiem un vācu kungiem Sēļu zemes mežinieki, kas skaitījās Zemgales hercoga ļaudis, bet nebija klausījuši senajam Zemgales ķēniņam. Tagad bija dārgs ikviens kara talcinieks.
*
Sākoties Vidzemē bērzsulu laikam, tai jāja cauri, tiekdamies uz dienvidiem, mazs karotāju pulciņš, kas meta apkārt līkumu poļu pilīm, bet naktsmājas uzmeklēja vientuļos mežinieku ciemos vai sila pļavās. Un, nokļūstot aiz Karkus pils un iegriežoties zemnieku būdās, jātnieku vadoņiem — viens bija zeltmatains kareivis tumšām acīm un bālu seju, otrs — sirms vienacis — lūpas savilkās smaidā, dzirdot lauku ļaužu mēli, kas arī viņu ausīm bija saprotama.
— Gaidi, vecais draugs, — teica zeltmatainais, kam bija tumšas acis, — arī te zemgaļu mēle skan!
— Jā, kungs, — Gaidis atbildēja, — tagad viņa skanēs līdz pašai Daugavai.
* * *
Gaišas mēnesnīcas apspīdētās Eglones lukstu pļavās zem milzu ozola zariem dega gaišs ugunskurs. Ap uguni un ozolu gulēja vīri un sievas, bērni un jaunekļi. Vīriešiem bija kātos galeniski iesietas izkaptis, cirvji un tuteņi, dažiem arī bises. Mežmalā stāvēja sargi, acīgi vērodami nakts tumsu un lukstu meža dziļumus.
Atstatus no gulētājiem ganījās treknajā zālē sapīti zirgi, kurus uzraudzīja divi puisēni. Vienam bija desmit gadu, otrs jau nesa pār pleciem vieglu šķēpu, un tam varēja būt savi piecpadsmit.
— Jurka, — mazākais ievaicājās, — vai tiesa, ka pie mums drīz atjāšot pats Pērkoņa dēls?
— Laikam gan tiesa, — Jurka atteica, — vai nu Pērkoņa dēls, vai cits kāds spēkavīrs, bet ar lielu karapulku.
Kā gāzīšot pa reizei visās debesu pusēs, zeme būšot uzreiz tīra no leišiem un kazakiem.
— Tad jau Pērkoņdēls vien būs, — mazais priecīgi iesaucās, — kam tad vēl lielāks spēks kā Pērkoņdēlam? Vēl vakar dzirdēja ducinām un zibšņus metam aiz Daugavas. Laikam vajāja kādu sirotāju pulku. Tad jau gan mēs varēsim drīz iet mājās, vai nu maz esam izsalusi, jau divus pilnmēnešus klīzdami pa mežu? Arī tēvs par mājās iešanu vien runā: esot laiks agrīnos miežus sēt.
— Ko tu, Mārci, sēsi, ja nav ko sēt? — Jurka nicīgi noteica. — Un nav arī zirgu, ko arklā jūgt. Vecie gan stāsta, ka jaunajam zemes kungam apsolījis aizdot vasarāju sēklu kāds tur prūšu vai krievu ķēniņš. Sabijies no zemes kunga burvju gredzena. Kā pagriezis gredzena galvu uz šo valsts pusi, nodrebējuši visi pilu pamati.