— Vai tas tiesa, viņam esot tāds paša Pērkoņa dots spēka gredzens?
— Vai no Pērkoņa vai Laimas dots, bet esot gan. Vecais Ašņavēru Indriķis, tas pats, kam kazaki svilinājuši kāju pēdas, stāstījis manam tēvam, ka šis pats esot redzējis to gredzenu. Esot gaišs kā saule, pat acs nespējot panest viņa mirdzēšanu. Par tādu gredzenu varot nopirkt visu leišu zemi.
— Labi gan, ka varēsim drīz iet mājās, — mazais atkal ieminējās. — Arī māšele Ilze dikti grib mājās tikt.
— Vai tad jūsu mājas veselas? — Jurka neticīgi jautāja.
— Esot gan. Tēvs vēl viņnedēļ bija aizgājis apskatīties. Klāt gan nedrīkstējis iet, jo no mājām līdz mežam ko diegt labs gabals. Un, ja uzreiz sajāj sirotāji, ko tad? Ēkas bijušas visas veselas, tikai rijai vējš sagāzis jumtu. Tēvs vēries uz māju pusi vai puscēlicna, nevarējis beigt skatīties. Atnācis atpakaļ, par mājām vien runāja.
— Tev gan labi, kas tev nekait. Zemes kungs ar savu gredzenu aizdzīs leišus un vācus, varēsat iet mājās dziedādami. Kas ta man? JMe vairs māju, ne tēva, — Jurka bēdīgi noteica, nokāris galvu un skaņi šņaukdams degunu.
Mārcis gribēja viņu mierināt, bet tad uztrūkās augšā: mežā bija dzirdama savāda šalkoņa. Uzlēca kājās ari Jurka, ciešāki sagrābdams šķēpa kātu.
— Viens no diviem, — viņš teica, cenzdamies izlikties pavisam mierīgs, — vai nu tas ir jaunais zemes kungs ar saviem karavīriem, vai leišu sirotāji.
Gulētāju vidū sasaucās uztrauktas balsis. Vīri lēca kājās, grābdami stiegrainajās plaukstās izkapšu kātus un šķēpu rokturus. Bija dzirdamas bažīgas sievu valodas, un ieraudājās un tikpat pēkšņi apklusa kāds zīdainītis — māte bija paguvusi aizbāzt brēkuļa sejiņai priekšā sagšas stūri.
Šalkoņa mežā nāca arvien tuvāk. Tad jautri ieskanējās alkšņa taure, izlūkiem dodot zīmi, un pļavai pāri skrēja apspiestas gaviles:
— Tas ir viņšl Jaunais zemes kungsl Pērkona dēls, kas noveiks kungus un sirotājus!
Meža bēgļu pūlis priekā starojošām acīm vērās uz to pusi, no kuras bija atlidojis taures sauciens, varonīgs un skaļš kā briežu tēviņa brēciens rīta agrumā.
Tad taure ieskanējās jau pašā pļavmalā, ko sedza kupli lazdu un ziedošu ievu krūmi, un, tiem pašķiroties, no sila dziļuma izjāja jātnieku pulciņš ar karogu priekšgalā.
Jātnieki devās uz ozola pusi, kur liesmoja ugunskurs. Karodzniekam jāja blakus melnās drānās tērpts jauneklis nāves bālu seju, kura acis dega nedabīgā mirdzumā.
Ļaužu bars godbijīgi atvilkās sānis, ieslēgdams ozolu, jātniekus un ugunskuru ciešā puslokā. Vīri centās nešķin- dināt izkaptis, sievas kušināja bērnus, un pusaudžiem bija pavērušās no brīnumiem mutes. Un gandrīz visus pārsniedza saviem varenajiem zariem milzīgais lukstu ozols, pie kura saknēm bija sakurts ugunskurs.
Jātnieki nokāpa no zirgiem. Seglos palika tikai karodznieks ar savu dzērveņsārto karogu, uz kura drēbes jautri pleta spārnus ar zeltu šūts vanags.
Palika zirgā arī jātnieks, kas bija melnās drānās tērpts. Un tikai tagad lukstu ļaudis ieraudzīja, ka jātniekam aiz muguras pland sarkans mētelis, kādu nes pasaku ķēniņi. Jātnieks mazliet pacēlās seglos, izstiepa roku par zīmi, ka grib runāt, un acīgākie zēni un jaunekļi nodrebēja prieka trīsās, un vēsts par viņu redzēto izpletās ļaužu barā kā uguns sausā priedainē:
— Gredzens! Pērkonā dotais gredzens!
Jātnieks, pievilcis pavadu, bija apstājies pie ugunskura. Viņš sāka runāt, un balss, kas uzrunāja lukstu ļaudis, kuriem vairs nebija māju un pajumti deva egļu zaru būdas, bija salda un aijājoša. Tā pauda vārdus, daudzu nojaustus, dzimušus daudzās sirdīs, bet neviens vēl nebija tos mācējis izdabūt pār lūpām.
Jātnieks sauca bēgļus par brāļiem, kam esot vienas sāpes un viena dzimtene, viena mēle un tie paši ienaidnieki. Viņš mudināja visus turēties kopā, vienalga, kurā kurš būtu mitis novadā, jo tagad vairs nebūšot ne kungu, ne darbinieku. Zemes aug|i piederēšot tiem, kuri iet arklam pakaļ un cilā spriguli, un katrs būšot savu lauku, savas mantas un savas brīvības kungs.
— Es nāku pie jums no svešas pasaules malas, — teica jātnieks purpura mētelī. — Mani atveda šurpu alka redzēt zemi, kurā reiz valdījuši mani sentēvi, redzēt tautu, kuras mēlē runāja arī manu senču cilts. Un, jādams šurpu, es solījos: katrs Zemgales arājs būs mans draugs un katrs zemnieks kā brālis, ja es sapratīšu viņa valodu. Viņš sūdzēs man savas bēdas, es palīdzēšu tam ar zobenu, un mums abiem būs līksma sirds! Es nācu un atradu, ka tagadējā Zemgale ir daudz plašāka nekā tā, kurā reiz valdīja mani senči, ar vārpu vaiņagu kronētie, un lielāka arī par to Zemgali, ko tur par savu Jelgavas Fridriķis. Manai sirdij kļuva tuvi it visi, kas iet vācu kungu klaušās no Burtnieku ezera līdz leišiem un no Rīgas līdz Dinaburgai. Visus es gribu darīt brīvus un saulē celt. Diezgan jūs esat svīduši kungu gaitās, diezgan amtmaņi un dzimtkungi sēdējuši uz jūsu pleciem un klaušās svīdušām mugurām! Diezgan bēguļots pa mežiem, vairoties no svešām kara širām, diezgan vergots un naidnieku gaitās iets! Ceļaties, grābjat izkaptis, ņemat tuteņus un lāču šķēpus, un zeme būs atkal brīva līdz ar jums! Esat stipri kaujā, esat nežēlīgi pret tiem, kas jūs apspiež! Lai jūsu naida svelme ir nāvīgāka par mēra svelmi, lai iznīcina naidniekus kā ugunsliesmas, kas, sirotāju roku laistas, aprija jūsu mājas un mantību! Netaupāt neviena, kas nav mūsu asins un mūsu cilts, un turaties vienmēr kopā, tad nekādi karapulki jūs nenomāks! Vai kungi no cita kaula, ka zemnieku rokas nespētu pacelt tos pašus ieročus? Ko viņi spēj ar maņu un viltu, mēs veiksim ar spēku, jo arāji nes plecos visas pasaules smagumu un zemnieku roka paēdina kungus un baro ķēniņus. Ceļaties, esiet bez baiļu un nākait man līdzi! Neviens vairs nebūs dzimtkungs pār zemes arājiem, un katram būs sava daļa manā valstībā! To saku es jums, Nameja gredzena valkātājs, un, kurš neies man pakaļ, to žņaugs ļauni drudži un mēra spoks nomaitās meža dziļumos!